Jautājums: Kas ir laiks? Vai tas pastāv pats par sevi vai tikai mūsos? Kā jūs redzat laiku?

Atbilde: Es redzu laiku, kad skatos pulkstenī. Es sajūtu laiku, kad domāju par savu dzīvi, par aizplūstošo laiku, par kaut ko pārejošu, par kādām sekām, jūtām.

Mūsu vēlme gūt baudu, mūsu kopīgais materiāls, sajūt pagātni, tagadni un nākotni kā notiekošās tajā pārmaiņas. Tas ir, laiks ir atkarīgs no mūsu pārdzīvojumiem vēlmē gūt baudu. Ja nebūtu šo pārdzīvojumu, mēs nesajustu laiku.

Ja es nejustu, kā man kļūst labāk vai sliktāk, tad nemanītu laiku. Ja manas sajūtas nemainītos, laiks pārstātu man eksistēt. Proti, laiks man ir pārmaiņu sekas manos maņu orgānos. Nav pārmaiņu – nav laika. Ar ko vēl iepriekšējā minūte atšķiras no nākamās? Tikai ar to, kas notiek manā vēlmē gūt baudu. Tātad to mēs dēvējam par laiku.

Laika jēdziens pastāv tikai tāpēc, ka ir starpība starp to, cik patīkami man bija iepriekšējā stāvoklī un nākamajā. Manas sajūtas mainās un tāpēc man ir svarīgi, kas bija iepriekš, kas ir pašlaik un kas būs pēc tam no manas baudas viedokļa. Es pārbaudu visus stāvokļus savā vēlmē baudīt. Stāvokļi, mainoties viens aiz otra, iezīmējas man kā ritošais laiks.

Vēlme gūt baudu ir viss radījuma materiāls, un tas sajūt, cik lielā mērā tas ir piepildīts vai tukšs. Radījums mēra savus stāvokļus atbilstoši šai piepildījuma sajūtai un pagātnes stāvokļa salīdzinājums ar tagadni no baudas viedokļa veido viņā laika jēdzienu.

Laiks ir esošā piepildījuma mērs vēlmē baudīt. Ņemot vērā, ka es vēlos gūt baudu, tad attīstu nākotnes sajūtu un vēršos pagātnē, lai izprastu, kā sevi organizēt, lai sasniegtu vēlamo mērķi.Es plānoju piepildījuma sasniegšanas procesus un tāpēc laiks man dalās dažādās stadijās.

Es vēlos zināt nākotni un mācīties no pagātnes, taču tas viss nāk no manas vēlmes baudīt. Šīs vēlmes dažādie veidi, attīstoties, veido manī laika sajūtu.

Vēlme baudīt atbilstoši savai attīstībai dalās līmeņos: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais. Tikai cilvēks sajūt laiku: tas ir, pagātni, tagadni un nākotni no baudas viedokļa.

Es jūtu, kā manī sadzīvo vairums laika veidu. Ir laiks, kurš skaita stundas, bet ir laiks, kuru es sajūtu. Laiks var tikt mērīts ar Visuma pastāvēšanas gadu miljardiem vai arī – īsiem mirkļiem. Visu nosaka tas, kas man ir svarīgs un kas nav svarīgs, kā es uztveru laiku attiecībā pret sevi.

Laika sajūta un tā būtība ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Laika sajūta ir atkarīga no mana iekšējā personīgā pārdzīvojuma, bet astronomisko laiku mēs nolēmām mērīt atbilstoši planētu kustībai, kas arī ir relatīvi.

Viss Universums ir vēlme baudīt, kurā noris manis novērojamie procesi nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā līmenī. Iznāk, ka tie visi ir manī – visa realitāte ir manī, manā uztverē. Taču, ja mana uztvere mainīsies, tad, protams, gan laiks, gan laiktelpa, vispār visa pasaule, visa kopējā aina, kurā es pašlaik atrodos, arī mainīsies.

Un tāpēc ir jāuzdod jautājums: „Kas ir mūsu dzīve? Kas ir šī realitāte, kurā es pastāvu? Cik lielā mērā tā ir relatīva un vai to ir iespējams mainīt?”

No 351. sarunas par jauno dzīvi, 17.04.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Realitātes uztvere | Add Comment →