Radītājs rada apslēptību un mūs pakāpeniski ved caur viņa sajušanu, lai mēs saprastu, kam ir jābūt apslēptības vietā: kādam Radītāja tēlam, atdeves tēlam, tur ir jāatklājas? Tas līdzinās spēlei, kur pašiem ir jaaizpilda trūkstošie fragmenti, noprotot, kam tur ir jābūt, lai iegūtu pilnu ainu.

Es it kā aizpildu krustvārdu mīklu, ierakstot trūkstošos burtus, lai izveidotos vārds. Tikai šajā gadījumā – ne vārds, bet kāds tēls, atdeves realitātes fragments. Mums pašiem ir jāaizpilda šī aina.

Tāpēc pie mums atnāk apslēptības posmi. Un ja sliktu sajūtu un nepiekrišanas apslēptībai vietā mēs pret to pareizi attieksimies, tad uztversim apsleptību kā savu vietu darbam. Mans uzdevums ir noteikt, kādai dodošā formai, pareizas pasaules, pareizu attiecību formai ir jābūt tajā vietā, kurā es pašlaik neko neredzu, jo man nav ne jūtu, ne sapratnes un es nesajūtu nekādu garšu.

Kā es varētu pabeigt šo ainu, ja es būtu atdodošais Radītāja vietā un būtu apveltīts ar Viņa īpašībām?

Ja cilvēks tik radoši attiecas pret apslēptības stāvokļiem, tad līdz ar to attīsta sevī MA”N, lūgumu Radītājam atklāties un tieši tādā veidā. Tas nozīmē „pielīdzināt savu vēlmi Viņa vēlmei”. Pateicoties tam, mēs attīstāmies un paši veidojam Radītāja tēlu – „atnāc un ieraugi”, kas atklājas mūsu vēlmēs.

Tāpēc ir teikts: „Mani uzvarēja mani dēli” – mēs kļūstam ar Radītāju partneri. No mums tiek prasīta tikai puse monētas: lūgšana, MA”N, atdodošā forma, attiecību starp mums un Radītāju forma, kuru mēs vēlamies atklāt apslēptības vietā. Ja mēs daudzmaz pietuvojamies pareizai formai, tad tā atklājas.

Taču, ja mēs nepietuvojamies, tad no augšienes mūs labo, tādējādi mums palīdzot atklāt to formu, kurai lemts atklāties apslēptībā. Radītājs veic ar mums dažādus nelielus vingrinājumus, dod mums mājienus, izmantojot savu lielo līdzekļu arsenālu un rezultātā noved mūs pie tā, ka mēs atklājam apslēptībā, kādai ir jābūt atklāsmes formai un to lūdzam.

Mēs saprotam, ka atklāsmes forma nozīmē apvienošanos, labu attieksmi un lūdzam, lai šis fragments tagad atklātos apslēptības vietā. Tas tieši arī būs tas trūkums, vēlme pielīdzināties Radītājam, kas sāks arvien vairāk atklāties un iedarboties uz mums. Tādā veidā mēs strādājam.

Tas tiek dēvēts: „Parādi man savu varenumu”, ko var redzēt tikai savā pabeigtajā vēlmē, kad esmu noskaņots uz šo diapazonu, uz tām pašām krāsām, to pašu formu visos jēdzienos, kādos vien iespējams Viņu atklāt, desmit īpašībās, desmit sefirot.

Ja mūsu vēlme ir gatava un vērsta uz to, lai sasniegtu Radītāja desmit sefirot, tad Viņš mums atklājas. Augstākā gaisma izpaužas mūsu īpašībās, jo mēs taču lūdzām, lai tās tiktu izlabotas. Iznāk, ka mēs paši esam izveidojuši Radītāju.

No nodarbības: no Rabaša raksta, 02.05.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →