Psalms, 139. Dāvida dziesma: … Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.

Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.

Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?

Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.

Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,

tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.

Tikai pēc tam, kad cilvēks ir sevi iepazinis, viņš sāk izzināt augstākā spēka pilnību un varenumu, un tad saprot, cik absolūts ir Radītāja jēdziens, kas ir augstāk par visu radību.

Jebkuru radījuma īpašību mēs izzinām, vadoties tikai no kontrasta. Viss vienmēr ir veidots, pamatojoties uz pretstatiem. Taču Radītājs ir augstāks par šādiem pretēju jēdzienu pētījumiem un Viņš ir absolūta pilnība pats par sevi.

Tāpēc atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēka dēls ir spējīgs izpētīt un saprast, kas ir Augstākais spēks, viņš tomēr to nespēj izzināt. Radījums nav spējīgs izzināt pilnību kā tādu, bet pastāvīgi visu izzina salīdzinājumā ar pretstatu.

Šajā punktā, kad viņš izprot, ka to viņš nav spējīgs izzināt, notiek visaugstākais saplūsmes ar Augstāko brīdis. Augstākais paliek Augstākais savās īpašībās, darbībās, tāpat arī bez īpašībām un darbībām – tur, kur viss jau pašā Augstākajā spēkā izzūd.

Kad ķēniņš Dāvids, kurš personificē mums Acilut pasaules Malhut, izzina to savās tilpnēs, viņš tāpat arī atklāj, ka augstāk par to pastāv īpaša Pilnība, ko cilvēks nav spējīgs izzināt. Šī pilnība nāk no Radītāja īpašībām, kurš vairs neietērpjas radījumā, bet atrodas augstāk par viņu. Tad viņš saprot, ka šie jēdzieni: „pilnība”, „diženums” – nāk no radījuma iespaidiem, nevis no  Visaugstākā.

No sagatavošanās nodarbībai, 28.04.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →