Dāvida psalms, (61.): Klausi, ak, Dievs, manu skaļo saucienu, ņem vērā manu lūgšanu!

No zemes gala es Tevi saucu savas sirds tvīksmē, pacel mani uz klintskalnu, kas augstāks par mani,

 Jo Tu esi mans patvērums, stiprs tornis pret ienaidniekiem,

Es gribētu mājot Tavā teltī mūžīgi, patverties Tavu spārnu paēnā! (Sela.)

Jo Tu, Dievs, klausi manus solījumus, dod mantojumu man kā vienam no tiem, kas Tavu Vārdu bīstas.

Vairo ķēniņa dzīvības dienas, lai viņa mūža laiks turpinās no paaudzes uz paaudzi!

Lasot šīs rindas, redzams, ka cilvēks ir daudz izgājis savā ceļā, līdz atklājis, ka, no vienas puses, Radītājs no viņa slēpjas un atklājas. Taču, no otras puses, sargā viņu savu spārnu pavēnī, zem sava aizsega, praktiski viņu aizsargā, pavada un palīdz.

Cilvēkam ir grūti savienot augstākās vadības divas formas. No vienas puses, viss nāk no Radītāja. Taču, no otras puses, viņam ir jāpalūdz, lai Radītājs visu izkārtotu, paglābtu un aizsargātu, viņam palīdzētu, pasargātu no ienaidniekiem, kurus pats arī cilvēkam piesūta?!

Kāmēr cilvēks nespēs noteikt attieksmi pret šo augstāko vadību, kas nonāk divās līnijās, lai viņš varētu sevi attīstīt vidējā līnijā, viņš ir lielā neskaidrībā un nezina, kā savienot kopā visus stāvokļus.

Pēc tam, kad viņš iegūst divas līnijas un izveido no tām vidējo, viņš sasniedz sapratni un savstarpēju darbu ar Radītāju, jūtot Viņa draudzību, pamācības, kas noved cilvēku pie saplūsmes.

Taču pirms tam katrā „paaudzē”, proti, katrā posmā viņš sastopas ar stāvokļiem, kas rada cilvēkam lielas neskaidrības. Šie stāvokļi viņam parāda, cik daudz labojumu vēl nepieciešams viņa vēlmēm, lai atklātu augstākās vadības vienotību arī no ļaunuma puses, kas viņam tāda šķiet attiecībā pret viņa neizlabotajām īpašībām un no labestības, tas ir, izlaboto īpašību puses, kas palīdz viņam atšķirt divas līnijas un no tām veidot sevi.

Cilvēks personificē vidējo līniju.

No sagatavošanās nodarbībai, 04.05.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →