Jautājums: Ar ko atšķiras cilvēces attīstība pēc savas iniciatīvas un bez tās?

Atbilde: Ja evolūcijas laikā ir notikušas kādas nelielas izmaiņas augu sugās un dzīvniekos, tad mēs saprotam, ka zirgs vai govs nevarēja izmainīties pēc savas izvēles un tas ir vides vai kādu mutāciju iedarbības rezultāts.

Taču sevi mēs uzskatām par tādiem, kas attīstās pēc savas iniciatīvas, kas progresē no paaudzes paaudzē, pateicoties savai gudrībai, zinātnei, sabiedriskās iekārtas pārmaiņām. Pateicoties labam uzturam, cilvēks ir pacēlies augstāk, augusi viņa dzīves kvalitāte un dzīves ilgums. Pat medicīnisko analīžu rezultāti ir kļuvuši citādi.

Un mēs uzskatām, ka tas viss ir mūsu nopelns, jo mēs taču pieliekam pūles. Taču mēs studējam, ka visa matērija ir vēlme baudīt. Šī vēlme pastāvīgi tiecas pietuvināties piepildījumam un attālināties no ciešanām jebkurā stāvoklī, jebkurā vietā, optimālā veidā atbilstoši tam, cik lielā mērā redz nākotnes perspektīvu.

To ietekmē audzināšana, zinātne, taču būtībā cilvēks sev izvēlas labo un pūlas izvairīties no sliktā. Tapēc mēs pilnībā tiekam vadīti no augšienes gan ar baudas sniegšanu mums, gan ar ciešanām, atrodoties starp diviem šiem grožiem, un mums nav nekādas izvēles brīvības, gluži kā nebūtu arī paša cilvēka.

Tāda veidā mēs virzījāmies līdz pat mūsdienām, lai gan lepojamies ar saviem dižajiem sasniegumiem kultūrā, zinātnē, būvniecībā. Taču tas viss pagaidām ir bez paša cilvēka iejaukšanās. Cilvēks vienkārši meklēja maksimālu labumu sev pašam ar ārējo un iekšējo apstākļu palīdzību, kurus viņam radīja Radītājs.

Tāpēc cilvēks kaut ko mainīja un darīja, gluži kā mazs bērns, kuram iedeva spēli un viņš spēlē. Tikai cilvēkā vēl attīstās ļaunuma apzināšanās jūtas. Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā pakāpē viņš attīstījās instinktīvi, kā dzīvnieks. Turpretim cilvēciskajā pakāpē tomēr meklēja, kas viņam būtu labāk, bet kas sliktāk.

Dzīvnieks neprāto, viņš vienmēr zina, kā rīkoties. Situācijas apzināšanās un pavēle nonāk pie viņa vienlaicīgi. Turpretim cilvēkam – nē un tāpēc viņam ir nepieciešams attīstīt zinātni, lai zinātu, kādā veidā katrā momentā optimāli uzvesties.

Tas nozīmē, ka mēs attīstījāmies procesā, kas dēvēts par „beito” – „savā laikā”. Un mēs varētu turpināt tādā pašā veidā, ja neatrastos lielu problēmu priekšā. Mums vairs nedod no augšienes norādījumus, kā rīkoties, pasakot priekšā instinktīvus lēmumus.

Tagad mums pašiem ir jāmudina pareizi nākamie stāvokļi, ar iepriekšēju „lūgšanu un labiem darbiem”. Šeit jau mums nepieciešama jauna zinātne, kas vērsta pret mūsu būtību, par cik patlaban mums ir papildus jāuzņemas Radītāja darbs.

Tādēļ mums ir jāsaņem „no augšienes dievišķā daļa”. Ja Radītājs to nedod, tad tā kaut kādā veidā no Viņa ir jāpieprasa – no augšienes jāielādē jauna programma, atbilstoši kurai mēs varēsim virzīties. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešama dvēsele – tā daļa, kas ļauj mums uzzināt, kā turpināt savu eksistēšanu šajos jaunajos apstākļos.

Jebkurā ceļā, „savā laikā” vai „to paātrinot”, mēs būsim spiesti iegūt jaunu programmu, jaunu darba kārtību, apziņu, lēmumus, sajūtas, apbruņoties visiem spēkiem, lai no šī brīža un turpmāk turpinātu savu izaugsmi ne vairs instinktīvi, bet patstāvīgi. Tāpēc atklājas kabalas zinātne un visu to izskaidro. Ir jāsaprot, ka mēs atrodamies jaunā laikmetā.

No nodarbības: no raksta „Izpelnījās – ahišena”, 25.04.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība | Add Comment →