Kam dodat priekšroku?

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 69. p.: Ja cilvēks pieliek pūles Toras iekšējās daļas un tās noslēpumu studēšanā, tad atbilstoši tam noved pie tā, ka pasaules iekšējās daļas – „Israēla tautas” – tikumība pacelsies arvien augstāk un augstāk virs pasaules ārējās daļas – „pasaules tautām”.

Tātad viss atkarīgs no tā, kam tiek dota priekšroka, iekšējam vai ārējam. Abas šīs daļas ir nepieciešamas – gan Torā, gan mūsu darbos, gan nolūkos, vēlmēs, lai kas tas būtu. Mums vienmēr ir jāatšķir – kas atrodas iekšienē, bet kas ārpusē, – un viens ir jāvērtē augstāk par otru.

Līdz ar to cilvēks tur kursu uz pareizo mērķi un virzās uz priekšu. Būtībā mums nav citas nodarbes, kā katru savas dzīves mirkli vērtēt augstāk iekšējo salīdzinājumā ar ārējo. Atklāt, kas ir kas un vienu likt virs otra.

Cilvēks ir kā dipols vai kā kompasa bultiņa. Es arī dodu priekšroku tam, lai šī bultiņa pastāvīgi man rādītu uz garīgo, ceļot to augstumā virs materiālā. Visam, kas atrodas tuvāk atdevei, grupas sirdij, pasaules centram, manu pūliņu koncentrācijai, vienmēr jāpaceļas augstāk pār ārējām lietām.

Patiesībā ik sekundi no manis tiek prasīta tikai šī analīze – nekas vairāk…

Jautājums: Kādā veidā radīšanas nodoms iekļaujas šajā dalījumā – iekšējais un ārējais?

Atbilde: Kādā veidā tiktu īstenots radīšanas nodoms, ja mums nebūtu izvēles attiecībā uz to, kam dot priekšroku: iekšējam vai ārējam? Līdz ar to mēs arī īstenojam šo nodomu.

Radīšanas nodoms – sniegt labu radījumiem, novest cilvēku līdz Radītāja pakāpei, lai viņš kļūtu patstāvīgs un līdzinātos Radītājam. Un tas jau nozīmē divus pretstatus: kā iespējams būt patstāvīgam un tajā pašā laikā līdzināties Radītājam? Šeit ir iekšēja pretruna. Tādējādi mēs pastāvīgi ejam ar ticību – augstāk par zināšanām, atdevē virs saņemšanas.

Ārējais ir tuvs manam egoismam, tā ir mana dzīve: es vēlos, lai mana pašmīlība piepildītos un pieņemtos lielumā, es vēlos tajā izjust komfortu, labklājību un mieru. Turpretim iekšējais ir atdeve, rūpes par tuvāko, piebiedrošanās grupai, skolotājam un caur viņiem jānosprauž virziens, kas ved pie Radītāja.

Ja es neuzskatu vienu labāku par otru, tad kādā veidā es spēšu izdarīt izvēli? Kādā veidā sevi virzīšu? Tas arī ir mans darbs. Bez tā es nespēšu pieņemt kādu no formām.

Vēloties iegūt formu, cilvēks izsauc gaismu, kas atgriež pie Avota un šis Avots veic savu darbu. Taču bez personīgās tieksmes nav patstāvības un nav Radītaja izzināšanas, jo nav tilpnes/ vēlmes.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 03.03.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: