Un Mozus sacīja Tam Kungam: “Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! – Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs.

Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta.” (Tora, „Iziešana”, „Ki Tisa”, 33:12-33:13)

Cilvēks saprot, ka visas savas īpašības viņam jānovirza pie Radītāja. Tieši ar šo īpašību palīdzību viņš veido sev Radītāja tēlu, jo Viņam taču nav veidola, viņš atklājas tikai cilvēkā, tāpēc cilvēks tiek dēvēts par „Ādamu” – tas, kurš sasniedz līdzību ar Radītāju.

Tāpēc Mozus, saprotot, ka visas viņa īpašības nepieciešamas, lai sasniegtu šo tēlu, tās sargā. Iepriekšējos stāvokļos mēs pie tām stingri turamies. Sākumā mēs turamies pie visām savām egoistiskajām īpašībām.

Pēc tam, sākot apzināties, ka tās ir pretstatā Radītājam, mēs vēlamies no tām atbrīvoties. Taču tad, kad mēs sajūtam šīs īpašības kā nepieciešamas, lai pielīdzinātos Radītājam, mēs sākam tās augstu vērtēt.

Tāpēc Mozus tik dedzīgi lūdz par savu tautu, proti, par visām savām egoistiskajām vēlmēm, pretējā gadījumā viņš nesasniegs pilnu tēlu.

Radītājs uzpērk ar to, ka apsola iznīcināt pusi viņa egoistisko īpašību, par cik, lai pilnībā Viņam pielīdzinātos, pietiekami izlabot pusi no tām.

Taču cilvēkam, protams, nav jāapstājas, jo pateicoties visegoistiskākajām īpašībām, viņš var sniegt Radītājam prieku – ar to, ka kļūst Viņam līdzīgs.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 16.09.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →