Jāsajūt sevi pilnībā gaismas vidū, gluži kā ķermenis, kas slīkst ūdenī. Mans ķermenis no visām pusēm atrodas ūdenī, kurš nedalāmi saistīts ar visām manām kustībām.

Tādā stāvoklī man jāsajūt sevi augstākās gaismas iekšienē, tādā veidā, ka ar vismazāko kustību, domu, vēlmi, jebkuru tieksmi manā sirdī vai prātā, es nekavējoties izraisu uz sevi gaismas reakciju. Tas notiek acumirklī, bez jebkāda starpposma. Šāda sajūta savā dzīvē ir jāsasniedz.

Mēs visi slīkstam šajā ūdenī un skābekli saņemam tikai tajā brīdī, kad tiecamies viens pie otra. Ja mūsu sirdis tiecas uz savstarpēju savienošanos starp visiem, tad mums būs ko elpot. Taču, ja sirds nevēlas šo apvienošanos, tad bez gaisa es nosmoku. Tāds stāvoklis ir jāsajūt garīgajā darbā: esam iegrimuši gaismas jūrā kā ūdenī, bet skābeklis ir atkarīgs tikai no mūsu savstarpējas apvienošanās. Tādējādi mums kaut kādā veidā ir jānoskaņo sava sirds, lai mēs tiektos sasniegt vienotību.

Skābekļa esība ir atkarīga no mūsu tuvības viens otram. Vēlāk mēs sāksim savienoties jau ne tāpēc, lai saņemtu skābekli, bet lai sniegtu Radītājam prieku! Kā pacelties no vēlmes saņemt skābekli uz vēlmi sniegt Radītājam baudu, neskatoties uz to, ka bez gaisa tu smoc nost?

Rezultātā mēs nonākam pie tā, ka pēkšņi mums vairs nav vajadzīgs skābeklis, mēs jūtamies gluži kā zivis ūdenī! Mēs vairs nedomājam par skābekli, bet tikai par to, kā sniegt Radītājam prieku.

No vienotības semināra, 21.02.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →