Tas, kurš smejas par manām pūlēm

Manas vēlmes tumšie, vēl neizzinātie dziļumi tiek dēvēti pa „akmens sirdi”. Tas izpaužas tikai kā manu pūliņu sekas.

Ādama Rišona sistēma krita grēkā pie Atziņas koka tieši tāpēc, ka „akmens sirds” bija slēpta. Tā atklājas tikai pie nosacījuma, ja mēs virzāmies uz saplūsmi. Tiecoties uz saplūsmi, es piepeši atklāju, ka neesmu spējīgs to sasniegt, ka uz mani tas vispār neattiecas.

Pēc tam, kad vērsu uz atdevi tik daudz vēlmju, atklājas „piedeva” – nepieejams „bluķis”, kas manī sēž un smejas par mani: „Tev nekas nelīdzēs, ar mani šis nummurs neizdosies. Mani tev neizlabot”.

Rezultātā es nonāku pie saplūsmes. Zināmā mērā es līdzinos Radītājam, taču „akmens sirds” mani nepielaiž pie sevis.

Lūk, tāpēc Ādams Rišons grēkoja – viņš nespēja noturēties, lai saņemtu atdeves dēļ, kad atklāja sevī „akmens sirdi”, „čūsku”.

Arī mums ir nepieciešams pastāvīgi izpaust šo stāvokli, lai stingri un nelokāmi nolemtu: mums nepieciešams to izlabot, citas izejas nav. Tāpat arī Ieva sajuta, ka tieši šeit ir viss darbs, ka bez šī grēka atklāšanas, bez šī „augļa” nav jēgas dzīvot. Atziņas kokā viņa saskatīja īpašu spēku, kādu neatrast citos dārza kokos.

Jautājums: Tātad „akmens sirds” ir sava veida Pandoras kaste. Vai mēs to atklājam katrā pakāpē, vai vienā reizē labošanās beigās?

Atbilde: Mēs to atklājam mazās devās katrā pakāpē. Katra, pat vismazākā garīgā pakāpe iekļauj sevī visu. Tajā slēpjas Bezgalība, taču tu to redzi, pateicoties tikai sava „ekrāna atļaujai”. Tāpēc tev pastāvīgi, vēl un vēl, jāstrādā ar savas uztveres instrumentu jutību.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 15.01.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: