Jautājums: Pieņemsim, esam nonākuši pie homeostāzes ar dabu. Taču šis stāvoklis nevar ilgt mūžīgi.

Atbilde: Tas nav pareizi. Mēs nonākam tādā līmenī, kad dabas pozitīvie un negatīvie spēki pilnībā līdzsvaro viens otru un eksistē vienotā simbiozē, vienotā saiknē, vienotā harmonijā. Tas ir nerimstošs akords, kas sevī nepārtraukti attīstās.

Iekšējā iekļūšana šajā stāvoklī, kad šo divu spēku arvien lielākie atsevišķie spēki nonāk pie savstarpēja līdzsvara un atklājas, ir bezgalīga. Taču tā vairs nav mūsu pasaules labošana, bet jaunu augstumu izzināšana. Cilvēka iekšējā pasaule ir ļoti maza, ļoti primitīva, tādējādi nav problēma līdzsvarot mūsu vēlmes, centienus un tieksmes.

Turklāt tālāk visa attīstība notiks pozitīvā veidā: nevis labojot negatīvās parādības, kuras esam uzkrājuši mūsu egoismā visā cilvēces vēstures gaitā, bet attīstoties tālāk, plusā.

Replika: Parasti homeostāze tiek uztverta kā kas nekustīgs, gluži kā purvs: strupceļš – tālāk iet nav kur.

Atbilde: Nekas tamlīdzīgs nevar būt. Mēs redzam, ka virs katra strupceļa atklājas jauns Visums, jauni tukšumi. Cilvēks turpina attīstīties, taču ne mehāniski, bet garīgi.

Patiesībā, tas viss iet dziļumā, līdz tādām mūsu izzināšanas saknēm, no  kurām radušies visi spēki, visa matērija. Turp mēs arī tiecamies. Mēs paceļamies virs matērijas, virs dzīvības un nāves, nonākam pilnīgi jaunā dimensijā, ārpus laika, telpas un kustības kategorijām.

No TV raidījuma „Integrālā pasaule”, 27.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Metodikas izplatīšana | Add Comment →