Zinātne ir Radītāja atklāšana, tas ir vienīgais spēks, kas darbojas mūsos. Vairāk mums nav ko atklāt. Zinātniska pieeja ir iespēja izmērīt atklājušos parādību un ar formulu palīdzību to aprakstīt.

Proti, noskaidrot cēloņu un seku saikni, aprakstīt likumsakarības laika, kustības, telpas parametros: garīgajos vai materiālajos, noteikt spēku, darbību un rezultātu korelāciju. Mēs atklājam, kādā veidā tas viss viens ar otru ir saistīts.

Bez tam, mums jānoskaidro paši elementi, starp kuriem pastāv saikne: kas ir darbojošais spēks, kas ir materiāls, uz kuru tas iedarbojas, proti, iedarbības objekts un kas šīs mijiedarbības rezultātā notiek ar pašu spēku un materiālu: kādas reakcijas un rezultāts. Būtībā tā arī ir zinātniskā pētniecība, nav svarīgi, kādā līmenī tas notiek: parastajā Ņūtona fizikā vai kvantu fizikā, makropasaulē vai mikropasaulē.

Taču kabalas zinātne visu noved pie viena pamata, klāstot par diviem spēkiem, kuri iedarbojas viens uz otru: vēlme saņemt un vēlme atdot. Kabalas zinātne skaidro: ja pareizi uztvert realitāti, viss notiekošais mūsos un apkārt mums patiesībā ir mūsu iekšējās sajūtas vienā materialā. Tikai šis materiāls, atbilstoši manām sajūtām, dalīts ārējā un iekšējā daļā.

Zinātni, kurā tiek pētīts mūsu iekšējais materiāls, mēs dēvējam par psiholoģiju. Turpretī tās zinātnes, kuras pēta to materiālu, kuru mēs sajūtam kā it kā ārējo, kurš it kā mums nepieder, vairs netiek dēvētas par psiholoģiju, bet par fiziku, ķīmiju, bioloģiju, atkarībā no materiāla līmeņiem, tā tuvības mums.

Kabala tiek dēvēta par iekšējo zinātni, bet parastās zinātnes – par ārējām, jo mēs nejūtam, ka tās nodarbojas ar to, kas atrodas mūsos. Visas šo zinātņu darbības, instrumenti, it kā attiecas uz to, ko attiecībā pret sevi mēs uzskatām par ārējo pasauli. Taču problēma ir tikai mūsos.

Mēs pētām šīs pasaules vēlmes, kuras neuztveram kā savas, nedzīvajā līmenī un dēvējam to par fiziku. Augu līmeņa vēlmju pētniecība tiek dēvēta par botāniku, bioloģiju, turklāt dzīvnieciskā līmeņa – par zooloģiju utt. Būtībā savu uztveri mēs dalām dažos līmeņos: nedzīvais, augu un dzīvnieciskais un uzskatot tos par ārējiem, atbilstoši tiem, attīstām zinātnes. Tādā veidā mēs varam izpētīt tikai šīs pasaules materiālu un tikai šādā primitīvā, zemā pakāpē un ar nosacījumu, ka sajūtam to kā ārējo.

Taču, ja sākšu labot savu uztveri, tad redzēšu, ka visa realitāte atrodas manī un tajā darbojas tikai viens spēks. Es sajutīšu, ka tas viss ir tikai viena realitāte, kurā „Nav neviena cita, izņemot Radītāju”, kuru es izzinu vienā vienotā vēlmē. Tad kabalas zinātne absorbē visas zinātnes. Kamdēļ man studēt fiziku, bioloģiju, zooloģiju, botāniku un daudz ko citu, ieskaitot psiholoģiju, audzināšanu, kultūru – tās visas ir daļējas zinības, izzināšanas fragmenti, kurus attīstījis cilvēks? Tās veido ļoti ierobežotu un svārstīgu ainu, kura bieži mainās.

Tam visam nav stingra pamata. Atbilstoši tam, kā mēs tuvināmies mūsu uztveres vienotībai, visas zinātnes pārdzīvo krīzi un kabalas zinātne tās absorbē, līdz ar to nodrošinot universālu, vienotu fundamentu attiecībā uz visām parādībām, kuras notiek vēlmes baudīt materiālā vienas gaismas iedarbībā.

Šodien cilvēces rīcībā ir tūkstošiem dažādu formulu dažādās zinātnēs. Taču tas viss galu galā noved pie vēlmes, baudas, ierobežojuma un ekrāna starp tiem – divu spēku pretestības, kuru izlīgumu var sasniegt ar vidējās līnijas palīdzību. Lūk, arī viss!

No nodarbības: no grāmatas „Šamati”, 19.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes, Realitātes uztvere | Add Comment →