Šodien visai pasaulei ir dažas „iespējas” tālākai attīstībai, patiesībā tās nav realizējamas. Var visās vietās pieņemt islāmu, var nostāties uz komunisma sliedēm un var vērsties pie fašisma. Visi šie varianti ir postoši, tie ļoti ātri iznīcinās mūsdienu infrastruktūru.

Taču pastāv arī cita iespēja: saprotot, ka viss pārējais nav izeja no situācijas, sākt cilvēka labošanos. Citas metodes cilvēku nelabo, tajā pašā laikā mēs piedāvājam tieši to. Uzskatu, ka pasaule jau pietuvinās sapratnei par faktu, ka, neizlabojot cilvēku, vienalga atgriezīsies pie tās pašas „skaņu plates”.

Mūsu pasaulē, no vienas puses, ir bagātie un valdnieki (tas nav obligāti viens un tas pats) un, no otras puses, nabadzīgie. Plaisa starp viņiem pieaug, un tā neizzudīs. Vēl vairāk, nabagie nevienam nav vajadzīgi. Gluži otrādi, no vidējiem slāņiem kā „lietus” lejup kritīs arvien jauni cilvēki, līdz paliks tikai divi līmeņi: vājie un nabagie – lejā, bagātie un stiprie – augšpusē. Divas polāras galējības.

Rodas jautājums: ko darīt? Tā taču ir ļoti bīstama situācija.

Ja šī situācija tiks novesta līdz fašismam, tad visi sekos jauna fīrera pēdās, saņemot žēlastības dāvanas, kuras vismaz silda sirdi.

Var izvēlēties komunismu – daudzi bija ar mieru tajā atgriezties, par cik tas nodrošināja sociālo sfēru. Neviens nenomira no bada un visi juta (tieši juta, ne saņēma) zināmu vienlīdzību. Īpaši jau nav kur likties, viss pieder valstij un lai gan tas tiek dēvēts par „tautas varu”, patiesībā „tautas īpašums” neasociējas ar ko savu. Un tomēr tajā ir kāda iekšēja, dvēseliska kompensācija.

Bez tam, Eiropā (drīzvien arī Amerikā un Krievijā) pilnā balsī sevi piesaka islāms – citiem vārdiem, vēl viena ideoloģija, atskaitot komunistisko un fašistisko. Islāms arī sniedz savu atbildi uz jautājumu par to, ko mūsdienu situācijā darīt ar cilvēku sabiedrību –  iekļaut to fundamentālisma ietvaros.

Taču islāmam nepieciešams atbilstošs ekonomikas pārkārtojums. Sociālismam – arī, bet mazākā mērā, tas gandrīz neskar augstākos slāņus, turpretim zemākajiem apsola vienlīdzīgu sadali. Attiecībā uz fašismu, tas noved pie pilnīgi citas ekonomikas un sociālo attiecību pārveides.

Tādi kopsavilkumā ir iespējamie virzieni. Taču tie visi iet egoisma ceļu un neprasa cilvēka mainīšanos. Mainās tikai egoistiskās savstarpējās attiecības sabiedrībā, bez pacēluma uz to, kas atrodas virs mūsu būtības.

No citas puses, kabalas zinātne saka: tas viss nelīdzēs. Pārtrauksim tukšos mēģinājumus un apzināsimies, ka citas izejas nav – mums nepieciešams pievērsties tam, lai  cilvēks labotos.

Vēstures garumā mēs pastāvīgi attīstījāmies egoistiskā ceļā. Mēs dzīvojam egoismā un tikai saskaņā ar egoisma noteikumiem plānojam nākamos soļus. Šeit arī ir problēma: jāsaprot, ka šāda pieeja jebkurā gadījumā, agri vai vēlu novedīs pie kraha. Sociālisms, fašisms, islāms – jebkura izvēle egoisma ietvaros kļūs tikai bēgšana no patiesā atrisinājuma un, bez šaubām, izraisīs karus. Mēs neizdzīvosim, ja nenovērsīsimies no pašmīlības ceļiem.

Šodien nepieciešama cilvēka labošanās – ar integrālās metodikas vai kabalas zinātnes palīdzību. Lai ko mēs darītu, galu galā mums nāksies nonākt pie autentiskas vienlīdzības. Var nonākt līdz sabrukumam, lai izveidotu jaunu paaudzi uz vecā atlūzām, taču to pašu var izdarīt jau patlaban. Toras ceļš ar to atšķiras no ciešanu ceļa: mēs piesaistām gaismu, kas atgriež pie Avota, nodarbojamies ar materiālu izplatīšanu, forsējam laiku un līdz ar to „paceļamies” virs ciešanām, kuras patiesībā nav nepieciešamas.

Jautājums: Ko tieši nozīmē „cilvēka labošanās”?

Atbilde: Pateicoties tam, ka spējam apvienoties, mēs piesaistām gaismu, kas atgriež pie Avota, citiem vārdiem, atklājam sevī Spēku, kurš mūs apvieno. Tad kļūstam kā viens veselums, kas atbilst Dabai. Līdz ar to, saskaņā ar īpašību līdzības likumu, mēs nonākam pie līdzsvara ar Dabu un jūtamies gluži kā „materiālajā paradīzē”. Apvienojoties kā viens veselums, mēs atklājam sevī garīgo spēku, garīgo pakāpi, līdz šī pasaule pakāpeniski izzudīs, „izgaisīs”.

Šeit svarīgi atcerēties: paātrinājuma iespēja ar tālākā ceļa brīvo izvēli radās tikai šajā laikmetā – uz atlikušajiem 220 gadiem. Iepriekš mums nekādu variantu nebija.

Jautājums: Ar ko atšķiras šī apvienība? Ar to, ka tā nevēršas pret kādu?

Atbilde: Pareizi. Tā ir apvienība ne pret kādu, bet par visiem un par Radītāju – tā arī ir kabalas zinātne.

No nodarbības: no „Raksta Zoar Grāmatas nobeigumam”, 22.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija, Metodikas izplatīšana | Add Comment →