Bāls Sulams „Kabala un tās būtība”: Šem Tovs izskaidroja grāmatu „Apjukušo ceļvedis” saskaņā ar kabalas zinātni. Taču „Apjukušo ceļvedī”, protams, uzrakstītais nenozīmē to, kas tajā traktēts…

Jautājums: Tātad kabalisti mēdz kļūdīties?

Atbilde: Jā, protams. Tieši tāpat arī kļūdās zinātnieki. Piemēram, pasaulslavenais Stīvens Hokings, kurš pirms dažiem gadiem publiski atzina savu kļūdu. Tas liecina par viņa dižumu. „Jūs man ticējāt, – viņš sacīja, – taču es kļūdījos”.

Mans skolotājs Rabašs rakstīja piezīmes uz grāmatas lappušu malām, bet pēc tam pats šīs piezīmes arī svītroja ar pierakstu: „Nepareizi!” un deva jaunus traktējumus.

Mēs taču runājam par zinātni, par pētījumiem, kurus veic pētnieks. Kabalists ir cilvēks, kurš attīsta savas tilpnes/ vēlmes, lai izzinātu Dievišķo. Atbilstoši tam, cik lielā mērā viņš tās ir attīstījis, viņš atklāj augstāko pasauli. Taču, ja kāds no etapiem vēl nav pabeigts, viņš it kā raugās uz parādību iztālēm un var kļūdīties tās sapratnē. Tas, kas atrodas tuvāk, tas ir saprotamāks, turpretim tas, kas atrodas tālāk, tas ir neskaidrs.

Kabalists ir pētnieks. Piemēram, grāmatā „Nolūku vārtu māja” Bāls Sulams pakļauj nopietnai kritikai Rašašu. Tas bija ļoti liels kabalists, taču virs kādas plaknes viņš tomēr „neatklāja līdz galam”, kaut ko nespēja līdz galam izprast. Es nevaru spriest par tik augstām pakāpēm, taču, iespējams, viņš pat nesaprata, ka šo jomu viņš vēl nav izzinājis, tā vēl tiek apšaubīta. Gadās arī tā.

Vispār kabalas zinātnē ir īpaša nodaļa, kurā nav atklāts apšaubītais, kur viss, bāzējoties uz noteiktiem nosacījumiem, apslēpts ar nolūku. Augstākās pakāpēs, galvenokārt Acilut pasaulē, ir vairums līdzīgu gadījumu. Tāpat notiek jebkurā citā zinātnē.

Tāpēc jāsaprot: mēs izzinām Radītāju ne tiešā veidā, bet vadoties no Viņa darbībām, attiecīgi tam, cik lielā mērā atbilstam, esam Viņam līdzīgi. Tikai labošanās beigās „zeme būs Radītāja atziņu pilna, jo Viņu zinās visi – gan mazi, gan lieli” un tad „neviens vairs nemācīs tuvāko”. Tad, kad visas tilpnes tiks izlabotas, tad mēs Viņu pilnībā atklāsim. Taču atklāsim atbilstoši Viņa radītai vēlmei…

Tā vai citādi, mūsu tilpnes saņem piepildījumu atbilstoši savai labošanās pakāpei. Augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā. Atdeves spēks valda pasaulē, bet pārējais ir atkarīgs no mums. Ja spēj to izmantot – lūdzu. Ja nespēj – neizmanto. Nav jāpiedēvē Augstākajam spēkam kādu piedevas „iniciatīvu”, „uzņēmību”. Atbrīvojieties no tamlīdzīgiem stereotipiem.

Pastāv labestības Spēks, darošais labu gan sliktiem, gan labiem, gatavs darbībai atbilstoši cilvēka īpašībām. Tev atklājas potenciāls: „aukliņa”, kuru var pavilkt vai „rozete”, kurā var iespraust „dakšu”. Un kamēr neesi tai pieslēgts, tev nav zināms, kas tas ir.

Pieņemsim, tu pieslēdz tai cepeškrāsni un secini, ka tas ir sildošais spēks. Taču es tai pieslēdzu ledusskapi un man šis spēks izpaužas kā atvēsinošais. Tātad, tas silda vai atvēsina? Ne viens, ne otrs – sasildām un atvēsinām mēs paši…

Tātad, galvenais, kas mums ir jāzina:

•    Kabala ir zinātne.

•    Kabalists ir pētnieks, kurš veic pētījumus empīriskā ceļā, kurš izzina Radītāju atbilstoši Viņa darbībām.

•    Radīšanas mērķis paredz, ka visiem Viņš ir jāizzina.

•    „Ticība” nav akla pārliecība, bet atdeves spēks. Atbilstoši tam, cik lielā mērā mēs to attīstīsim, attiecīgi arī sasniegsim. Ja neattīstīsim – paliksim tukšā.

•    Radītājs ir absolūti labs un dara labu. Absolūts nemainās – maināmies tikai mēs.

Šai pieejai jābūt pilnīgi saprotamai. Taču cilvēce nevēlas par to dzirdēt, jo pieejas īstenošanai nepieciešams ieguldīt darbu, tā liek mums mainīties pašiem, ne Viņam. Šeit jau „nemetīsi monētu”, gaidot labvēlīgu atsauksmi no augšienes – šeit nepieciešams sevi reāli pārveidot.

Taču mūsdienu laikmets liek mums apzināties noieto ceļu, izprast šos jautājumus. Cilvēki jau sāk mainīties, pat reliģijas ļoti ātri transformējas. Cilvēce aug…

No nodarbības: no raksta „Kabalas zinātne un tās būtība”, 09.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala | Add Comment →