Viedoklis (R. Lanza, Reģeneratīvās medicīnas institūta profesors, Advanced Cell Technology vadītājs): Nāve kā tāda nepastāv. Ir tikai laiku atjaunošana. Ja mēs neeksistējam, neeksistē arī Visums. Visuma struktūra it kā izskaidrojama tikai caur biocentrismu, kur konkrēta indivīda apziņas fenomens ir centrālais posms, turpretī telpa un laiks nav objekts vai lieta.

Tā ir tikai ērta mūsu pasaules izpratnes forma, kura atrodas mūsos. Tādējādi neeksistē absolūta, neatkarīgi no mums eksistējoša matrice, kurā patiešām norisinās fiziskās parādības. Tas nozīmē, ka visi centieni rast skaidrību par Lielā sprādziena būtību, noskaidrot, kāds izskatījās Visums savas eksistēšanas sākumā un kas ar to notiks pēc tam, ir neobjektīvi. To visu mēs varam uzzināt tikai caur mūsu uztveri par šīm parādībām.

Teorija par telpu un laiku nav nekas vairāk kā mentāla konstrukcija un tāpēc nāve tāpat kā nemirstība eksistē pasaulē bez telpiskām vai lineārām robežām. Mēs uzskatām, ka dzīvība ir oglekļa un attiecīgo molekulu aktivitāte. Kamēr tie ir aktīvi, mēs dzīvojam. Patiesībā nāve ir tikai tas, ko esam ieraduši saprast ar šī termina palīdzību. Viss, ko mēs redzam, nevar pastāvēt ārpus mūsu apziņas. Citādi sakot, ja nedomāt par nāvi kā par dzīves beigām, tad nāves nebūs.

Tas, ko mēs dēvējam par nāvi, ir „laika atjaunināšanās”, kad tas, ko mēs dēvējam par laiku, nav saistīts ar mūsu apziņu. Dzīvības un nāves noslēpumus nevar izzināt, cieši lūkojoties mikroskopā vai teleskopā. Tie atrodas dziļāk, par cik iekļauj sevī mūs pašus. Mēs mostamies un redzam, ka atrodamies esošajā momentā, gluži kā eksistē kāpnes, pa kurām mēs jau esam pacēlušies; un ir kāpnes, kas ved augšup, nepārredzamā nākamībā. Taču prāts atrodas pie durvīm, pa kurām tikko esam ienākuši un apgādā mūs ar atmiņām, kuras mūs pavadīs visas dienas garumā. Taču, ja visu no telpas aizvākt, tad nekas nepaliks.

Starpība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai uzbāzīga ilūzija. Einšteina relativitātes teorija parādīja, ka telpa un laiks ir relatīvi attiecībā pret novērotāju. Kvantu teorija pielika punktu klasiskajiem uzskatiem par to, ka daļiņas eksistē, pat ja mēs tās neredzam. Taču, ja pasaule ir novērotāja veidojums, mums nav jābrīnās arī par to, ka tā sabruks kopā ar katra no mums aiziešanu. Tāpat kā arī tas, ka kopā ar visām Ņūtona kārtības un prognozēšanas koncepcijām, izzudīs telpa un laiks. Patiešām, kā var brīnīties par to, ko mēs jau nespēsim vērot?

Pēc nāves apziņa aizies un „laiku saikne pārtrūks”. Taču tālāk ikvienam no mums pa kāpnēm nāksies pacelties uz mūžību un šīs kāpnes var atrasties jebkur.

Replika: Šodien jau zinātnieku minējumi un viedokļi pietuvinās kabalas zinībām.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Kabala un citas zinātnes, Realitātes uztvere | Add Comment →