Reiz mēs bijām savienoti un ļoti labi sapratāmies. Viss bija lieliski.

Taču piepeši mēs sašķēlāmies un attālinājāmies viens no otra. Patlaban, vēloties apvienoties kā agrāk, mēs atklājam vēl vienu vēlmi, kura mums traucē to izdarīt. Šī vēlme ir ļaunā sākotne. Tā nāk no gaismas, kas ienāk tilpnē.

Šī vēlme nav radītā kā „kaut kas no nekā”, bet radusies šķelšanās rezultātā, augstākās gaismas ietekmē kontaktā ar vēlmi baudīt. Tajā mirklī tā bija ļoti maza – ceturtā stadija, kas atradās Bezgalībā, tīra un maziska. Taču gaisma ar savu ienākšanu radīja tajā papildu daļu, kas netika pārklāta ar ekrānu (masahu). Piepeši izrādījās, ka gaismā baudas ir vairāk salīdzīnājumā ar ceturto stadiju, tā cerēja saņemt atdeves dēļ. Uz šī pamata notika sašķelšanās un tas darbs, kas šodien mums ir jāpilda.

Tālāk šis process nolaidās lejup mūsu pasaulē, kurā papildu vēlme noslēpās un tāpēc garīgais no mums ir apslēpts. Lūk, patlaban mēs sākam strādāt, uz kaut ko tiecamies augšup, vēlamies atrast šo papildu vēlmi.

Ar sākotnējo vēlmi, kura atrodas Bezgalībā, mums nav jāstrādā – šo vēlmi radīja Radītājs. Mums ir jāstrādā tikai ar papildu vēlmi, proti, piedevu un tāpēc mums tā ir jāatklāj. Šī vēlme arī ir tā lolotā „garša”, tā tieksme, tā vajadzība, tā „bada sajūta”, „apetīte”, kuru mēs paužam attieksmē pret gaismu.

Kādā veidā? Tikai grupā. Tikai, ja es „salīmēju kopā” gabaliņus un tajos atklāju ļauno sākotni – papildu vēlmi, kas izraisīta ar to, ka gaisma sašķēla tilpnes. Tieši gaismā ieliktā bauda ienāca sākotnējā vēlmē, kas atradās Bezgalībā un noformēja to vēlmi, kuru šodien es paužu ļaunās sākotnes veidā.

Tātad šī vēlme ir visa mana tilpne. Visas „garšas” nāk no šīs vēlmes. Tādējādi sacīts: kurš neizgaršos nozieguma garšu, tas neizgaršos arī baušļa garšu. Ir mirklis, kad man jāizgaršo noziegums un tas jābauda.

Pie tam, parasti runa iet par attiecībām ar citiem cilvēkiem, nevis vienkārši par iekšējiem stāvokļiem. Ja mani pārņem slinkums vai apātija un es guļu uz dīvāna, neatbildot uz telefona zvanu, tā nav ļaunā sākotne. Šīs ļaunās sākotnes nav bijis iepriekš, tā izpaudās tagad – negatīvajās attiecībās starp saņemošās vēlmes daļām, kuras vēlas apvienoties pa īstam. Un lai gan šīs vēlmes „infrastruktūra” atrodas vēlmju  nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī, taču es to atklāju cilvēciskajā līmenī – Ādama Rišona kopīgās dvēseles, kura atrodas manī, sašķelto, atsvešināto daļu veidā.

Agrāk Ādams bija „eņģelis” un atradās Galgaltā ve-Einaim, turpretī patlaban es viņu atklāju, pateicoties ļaunai sākotnei. Tātad šī ļaunā sākotne mums arī ir vajadzīga! Kurp tad mēs spētu virzīties bez tās?

Lūk, tāpēc Bāls Sulams raksta, ka vajag priecāties par trūkumiem, kuri mums atklājas, jo tās ir manas dvēseles daļas. Šo vēlmi, šo ļauno sākotni es patlaban apstrādāju un tomēr vēlos to virzīt uz satuvināšanos, apvienošanos un saplūsmi, lai atklātu tajā atdeves īpašību. Tam jānāk arī no manis un no Radītāja. Šī tieksme ir vērsta ne uz manu atdevi Radītājam un ne uz Viņa atdevi man, bet tieši uz to, lai tur atrastos kopā, savstarpējā mīlestībā.

No nodarbības: no grāmatas „Shamati”, 13.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →