Bāls Sulams, grāmata „Shamati”, 26. raksts „Cilvēka nakotne atkarīga no viņa pateicības par pagātni”: Tikai maziskais var redzēt Radītāja dižumu. Cik lielā mērā cilvēkam dārga kāda lieta, atbilstoši tam viņš arī vērtē tās svarīgumu. Ja viņš var novērtēt Radītāja attieksmi pret viņu attiecīgi tai nozīmei, kādu viņš piešķir garīgajam darbam, tādā pašā mērā viņam jāpateicas un jācildina Radītājs.

Mūsu pamats ir polārs Radītājam. Divas vēlmes – saņemošā un atdodošā – pretējas viena otrai: jo viena nāk no „esošais no nekā”, bet cita ir „esošais no esošā”. Tādējādi atbilstoši savam maziskumam cilvēks apzinās Radītāja augstumu.

Mums nav grūti saskatīt to, kas egoisma acīs atrodas augstu. Mēs esam gatavi labprāt pielūgt dižciltīgu personu, izturēties ar bijību pret cēlu parādību, ja vien mūsu egoisma sajūtās tie ir svarīgi. Cilvēks visas dzīves garumā tiecas rast drošības, paļāvības, atbalsta sajūtu…

Taču, ja kaut kas atrodas ārpus saņemošās vēlmes, ko tā nejūt kā svarīgu faktoru, kas nes vēlamo piepildījumu vai vismaz draud atņemt esošo, ja šis „kaut kas” nesaduras ar vēlmi, tad man pašam nepieciešams noformēt tā svarīguma apzināšanos – jaunu apziņu. Kā to izdarīt?

Nosacījums, saskaņā ar kuru tikai maziskais saskatīs Radītāja dižumu, runā par to, ka mums ir jāmainās.

Tāpēc, ka mums ir saņemošā vēlme. Tādējādi, lūk, secīgi strādājot, lai saskatītu tās maziskumu, mēs tādā pašā mērā varam apzināties mīlestības un atdeves Spēka dižumu. Mēs redzam vienu, kas izriet no cita saskaņā ar principu: „gaismas priekšrocība tiek izprasta, vadoties no tumsas”.

Šo darbu var veikt atrodoties savstarpējās attiecībās tikai ar biedriem. Attiecības ar ārējo pasauli šim nolūkam neder, jo tur pastāv citi kritēriji. Turpretim grupā cilvēks ir spējīgs piepūlēties, vienkāršāk sakot, cik vien tas ir iespējams, pat bez pareizā nolūka.

Tad viņš redz, ka ne ar ko nav labāks par citiem. Gluži otrādi, atklājas, ka savā būtībā viņš ir sliktāks par viņiem. Caur grupu uz viņu iedarbojas gaisma, kas atgriež pie Avota un lai gan cilvēks to nesaprot, taču redz: biedri ir veiksmīgāki, gūst lielākus panākumus, viņiem ir vairāk spēka, lai sevi pierunātu, lai censtos mācībās, lai apvienotos, lai tiektos sasniegt mērķi.

Līdz ar to viņš redz, ka arī viņam ir iespēja rīkoties tāpat. Tādā veidā viņš nonāk pie svarīguma apzināšanās, jo izrādās, ka Radītājs attiecībā pret viņu izrāda savu attieksmi.

Tādējādi, reizi pēc reizes, tikai pašnovērtējumā salīdzinājumā ar biedriem, cilvēks var saprast, ka viņš, no vienas puses, ir mazisks, taču, no otras puses, ir izpelnījies to, ko vispār nav pelnījis. Viņš redz, ka visi citi cilvēki ir atdalīti no Augstākā spēka, tai pat laikā viņš no tā ir izpelnījies īpašu attieksmi.

Tas izraisa cilvēkā tilpņu/ vēlmju attīstību: viņš kļūst arvien atbildīgāks par to, ko saņēmis un jūtas jau atbildīgs par citiem. Tāpēc, ka viņš to ir saņēmis nevis personīgi sev un ne jau par kādiem personiskiem nopelniem. Nē, Radītājs viņu aicinājis uz īpašu darbu, un tagad viņš nes atbildību par pasaules labošanos.

Tādā veidā ikvienam ir jāraugās uz sevi – no viņa ir atkarīga pasaules labošanās. Tas, ko viņš izlabos, to nespēs izlabot neviens cits.

Tātad tas nozīmē, ka cilvēks jūtas mazisks un tai pat laikā apzinās, ka viņš ir atbildīgs par vissvarīgāko uzdevumu. Turpretī Radītājs, protams, gaida, lai viņš spētu izpildīt šo uzdevumu un gatavs viņam palīdzēt it visā. Cilvēkam tikai jāsagatavo lūgšana, lai Radītājs pabeigtu iesākto viņa vietā.

Tādā veidā viņš virzās uz priekšu un, atskatoties uz pagātni, saprot, ka visu šo ceļu ir izbūvējis Radītājs. Cilvēks pats neko nespēj veikt, viņš neko nespēja iepriekš paredzēt, viņš nezināja, kā virzīties uz priekšu. Gluži otrādi, viss viņam tika jau iepriekš sagatavots no augšienes.

Tad cilvēks izjūt milzīgu pateicību par to, ka atrodas grupā, par atbalstu no augšienes, par vadību, kuru līdz šim ir saņēmis. No visa tā izriet, ka viņš var būt pārliecināts par to, ka ja turpinās virzību uz priekšu, reizi pēc reizes apzinoties personiskās dabas maziskumu, tad tās vietā viņš saņems Radītāja dižumu un tas viņu piepildīs. Tukšas lepnības vietā, mērojot Radītāja ceļu, jātiecas pēc garīgās pilnības un tādā veidā jāsoļo uz priekšu.

Lūk, tāpēc Bāls Sulams teic, ka cilvēka nākotne ir atkarīga no viņa pateicības par pagātni – par savu būtību, par noieto ceļu un par patlaban esošo stāvokli šajā brīdī. Viņš redz, ka nav izvēlējies savu būtību, nav izvēlējies sev likteni, nebija nospraudis maršrutu, nebija pats sevi veidojis tādu, kāds viņš ir patlaban. Tas viss nācis no augšienes un tāpēc, ja viņš turpinās virzību uz priekšu, pakļaujot sev egoismu, tad no šī brīža un tālāk viņam atklāsies brīnumskaists ceļš uz nākotni.

No nodarbības: no grāmatas „Shamati”, 06.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →