Kongress Bulgārijā, 1. nodarbība

Jautājums: Mans dēls sāka studēt kabalu septiņpadsmit gadu vecumā. Kā jūs uzskatāt, vai tas nav pāragri? Viņš taču vēl nav izpratis, kas ir īsts, galējs egoisms, nav iestidzis komfortā līdz tādai pakāpei, lai no tā izietu…

Atbilde: Mums no sava egoisma nav jāatbrīvojas. Jūsu dēls var būt labs mazs pusaudzis, bet pēc tam kļūt par galēju četrdesmitgadīgu egoistu. Garīgajā izaugsmē tam nav nozīmes, jo šeit viņš sāk strādāt ar pilnīgi citām savām īpašībām – ar egoismu, kurš nostājas pret apvienošanos.

Cilvēks var būt liels egoists savā biznesā un citās lietās, taču tad, kad viņš ienāk grupā, tad sāk izpausties pilnīgi citādāk, ja saprot, ka runa iet par jaunu iekšējo izaugsmi.

Egoisms, cilvēka ļaunā sākotne ir tas, kas mūs atstumj no saiknes ar citiem, lai atklātu Radītāju. Turklāt mans ķermenis ir dzīvnieks, kurš man jābaro, jāliek gulēt, jāmazgā, jāapģērbj, jāapkalpo un vienlaikus jāraugās uz šo „dzīvnieku” kā uz savas iekšējās izaugsmes līdzekli, kas ļauj virs šī tā pacelties. Tie spēki, ar kuriem es strādāju, šajā ķermenī pilnīgi neeksistē.

Patlaban mēs to vēl neizprotam, taču kad sāksim viens ar otru nopietni mijiedarboties, mēs atklāsim, ka mūsu garīgajā izaugsmē nepiedalās neviena no mūsu sākotnējām, cilvēciskajām īpašībām.

Tie ir pilnīgi citi spēki – hesed, gevura, tiferet, necah, hod, jesod, malhut, kurus mēs veidojam virs mūsu pretestības, kas vērsta uz apvienošanos. Tāpēc virs mahsoma atrodas pilnīgi cits egoisms, tāpat kā arī altruisms.

No Bulgārijas kongresa 1. nodarbības, 01.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises | Add Comment →