Dzīve smacīgā istabā, kurā mīt peles

Ikviens no mums atklāj, ka eksistē ļoti neparastā stāvoklī, kuru dēvējam par „mūsu pasauli” un dalām sevī un visā, kas atrodas ārpus mums. Es zināmā mērā sajūtu un saprotu sevi pašu un to, kas atrodas man apkārt. Šīs sapratnes un sajušanas attīstība tiek dēvēta par manu dzīvi. Es jūtu, kā mainos pats un viss esošais man apkārt – mainās visa pasaule.

Pēc tam es atklāju, ka šī pasaules uztvere ir atkarīga no manis un formējas manās sajūtās un apziņā. Sākot dziļāk pētīt faktorus, kuri nosaka manu uztveri, noskaidroju, ka tās pamatā atrodas egoistiskā vēlme baudīt. Tas ir, es uztveru iekšējo un ārējo realitāti, novērtējot to tikai attiecībā pret savu labumu: cik lielā mērā šī vēlme man nāk par labu vai par ļaunu.

Es neesmu spējīgs objektīvi uztvert realitāti, tās patiesajā veidā, bet tikai to, kas attiecas tieši uz mani. Ja mani kas skar, es to vispār nejūtu. Es pat pieķeru sevi, ka pasaule reizēm man šķiet liela un plaša, bet reizēm šaura un maza, it kā mans skats kļūtu pilnīgi citāds.

Tas ir atkarīgs no tā, kas mani interesē, tāpēc es redzu vienu, bet pamanu ko citu. Gluži kā kaķis, kurš iztabā redz tikai peli, neievērojot istabas skaisto iekārtu, gleznas uz sienām. Turpretī cilvēks, kurš ienācis, gluži otrādi, pievērš uzmanību gleznām un neredz peli. Katrs redz pasauli atbilstoši savai vēlmei. Pasaule kā tāda neeksistē, tā tēlojas manā vēlmē.

Man apzinoties savu pasaules uztveres ierobežotību, kas visu filtrē tikai attiecībā pret mani pašu, es sāku vēlēties redzēt ārpus šīs nepilnīgās ainas ietvariem. Es jūtos gluži kā cietumā, it kā mani būtu ieslodzījuši tumšā karcerī un neļauj iziet, it kā būtu ierakuši mani kapā.

Man sākas klaustrofobija – slēgtas telpas bailes, kas mani žņaudz un saspiež no visām pusēm. Man vairāk jāuzzina un jāsajūt! Un šajā brīdī es sāku saprast, ka vēlme baudīt, kas velk visu tikai savā virzienā, neļauj man saskatīt patieso pasauli, bet tikai to, kas interesē šo egoistisko vēlmi, kura patlaban manī atrodas.

Visu Universu es uztveru tikai caur savu egoismu. Taču patiesībā, Universs var būt milzīgs un bezgalīgs, vienkārši es neesmu spējigs to saskatīt. Tas patiešām man atņem mieru, pilnīgi sagandējot manu dzīvi. Savu stāvokli, savas egoistiskās vēlmes varu es sāku dēvēt par verdzību, trimdu.

Tāpēc, ka tā liek man redzēt tikai to, kas interesē šo primitīvo, ierobežoto vēlmi. Es raugos uz visu no labuma vai ļaunuma redzes punkta un neredzu neko, kas izietu ārpus vēlmes interešu robežām. Es sāku meklēt, kā man to attīstīt? Tādā veidā es nonāku pie kabalas zinātnes.

No sagatavošanās nodarbībai, 24.10.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: