„Ja uzsāks pret mani karu – es paļaušos uz Radītāju!“

Ja cilvēki spētu saprast, ka visas ar viņiem notiekošās nelaimes: badu, karu, slimības varētu viegli novērst, vēršoties vienīgi pie Radītāja. Nepieciešams tikai virzīties uz priekšu pie Viņa, pirms visas šīs likstas, kas vajā mūs tūkstošiem gadu, gāzīsies mums virsū. Cik viegla un vienkārša tad būtu mūsu dzīve!

Mēs visi atrodamies kopīgā traukā, vienā plūsmā. Taču gadu tūkstošiem uz cilvēci tiek izraisīts spiediens, lai mēs beidzot saprastu, ka nav izejas un jāpietuvinās Radītājam. Tikai tāpēc arī nāk visas problēmas.

Mēs varētu izvairīties no vairums likstām un nelaimēm visas vēstures garumā, ja kādreiz senajā Babilonijā būtu paklausījuši Ābramu un apvienotos kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Visa mūsu vēsture būtu citāda. Mēs bez grūtībām sasniegtu augstāko dimensiju un dzīvotu kā Paradīzē, harmoniskā vēlmes gūt baudu un atdeves vēlmes savienībā, attīstot savu izzināšanu līdz pašai pilnībai.

Nedrīkst aizmirst, ka visas nepatikšanas un problēmas mūs tikai pastumj pie Radītāja. Taču, kamēr cilvēks attīstās nedzīvajā līmenī, viņš ļoti lēni virzās uz priekšu, izejot daudzas ciešanas. Augu pakāpē attīstība kļūst intensīvāka, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā – vēl vairāk paātrinās. Mēs redzam, ka pārmaiņu ātrums arvien vairāk pieaug, tāpēc savas dzīves gaitā mēs varam veikt vairums darbību – ik stundu.

Mums ir iespēja pārbaudīt, kā viena lieta ietekmē citu un kā mūsu virzība uz priekšu pie Radītāja ietekmē to, ka mēs izvairāmies no nelaimēm. Sacīts: „Radītājs aptver mani no visām pusēm”. „No priekšpuses” – Radītāja tiešā vadība, taču tādā gadījumā, ja es tiecos Viņu sasniegt un pievelku sev gaismu, kas atgriež pie avota atbilstoši manām pūlēm.

Turpretī „no mugurpuses” –  Viņa netiešā vadība, ja slinkoju pielikt pūles un pats virzīties uz priekšu. Tad tā pati gaisma, kurai vajadzēja man izpausties kā apkārtējai un tai, kas atgriež pie avota, iedarbojas uz mani no pretējās puses, lai pagrieztu uz to pašu avotu ciešanu ceļā. Tāda virzība uz priekšu izstiepjas uz ilgu laiku un tai līdztekus nāk ciešanas.

Kā tiek dziedāts vienā no sestdienas dziesmām: „Ja mani ielenks ienaidnieki, mana sirds nebīsies! Ja uzsāks pret mani karu – es paļaušos uz Radītāju!”

Ja mani ielenks ienaidnieki, mana sirds nebīsies! Tas ir augsts stāvoklis, kad cilvēks nonāk pie apziņas, ka ar spiedienu viņu pastumj no aizmugures, par cik šāda patlaban ir virzības uz priekšu forma. Taču viņš paļaujas uz Radītāju, uz augstāko vadību, saprotot, ka viss nāk no turienes, tāpēc tikai ar tieksmi augšup viņš var glābt sevi no visām nelaimēm. Galvenais, viņš paļaujas uz Radītāja palīdzību, ka spēs tiekties pie Viņa ne baiļu dzīts, bet lai sagādātu Viņam prieku.

No sagatavošanās nodarbībai, 14.10.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: