Saprotams, ka cilvēks nevar neko izdarīt Radītāja dēļ. Viņš darbojas aiz bailēm saņemt sodu vai cer uz atalgojumu, taču tikai labuma gūšanai. Tikko viņam viss kļūst labi, viņš acumirklī aizmirst par Radītāju. Mēs redzam, ka parasti cilvēks vēršas pie Radītāja, ja viņam ir slikti un pats viņš nevar tikt galā. Taču līdzko viņš redz, ka viss nokārtosies bez Radītāja palīdzības, tai pat mirklī Viņu pamet. Turpretī mēs, atšķirībā no tā, veicam darbības, pateicoties kurām vēlamies pietuvināties Radītājam, tāpat arī izlabot savu nolūku. Vismaz mēs tam pieliekam pūles.

Ir cilvēki, kuriem šķiet, it kā viņi atrastos nolūkā atdeves dēļ un viņi savienojas ar Radītāju, meditē. Taču lieta tā, ka nav iespējams likt darboties atdeves nolūkam vai vēlēties pie tā nonākt, ja neveic darbības. Nolūks bez darbībām ir nešķīstais gars, kuram nav nekāda reāla pamata.

Gluži otrādi, ja mēs rīkojamies ar vēlmi mainīt savu nolūku un izveidot savu pirmo izlaboto dvēseles daļu, tad tas notiek. Tāpēc patlaban mēs atrodamies šajā darbību pasaulē. Mums nepieciešams tikai izpildīt pareizas rīcības un to pareizums visiem ir acīmredzams, turklāt nolūki šajā gadījumā izlabosies paši, atbilstoši tam, cik lielā mērā katrs vēlējās tos izlabot. Galvenais, nesēdēt rokas klēpī salikušiem.

No nodarbības: no Rabaša raksta, 08.10.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →