Jautājums: Radītājs sacīja Ābramam: „Svešajā zemē tavi pēcteči būs svešie – un viņi būs vergi, un tiks paverdzināti četrsimts gadu garumā”.Kāpēc līdztekus trimdai ir jābūt ciešanām?

Atbilde: Tāds ir šis periods „pēc definīcijas”. Tev sākotnēji ir paredzēts iegrimt ļaunumā.

Sākumā tu dzīvo „septiņus svētos gadus” – panākumiem bagātas egoistiskās attīstības etaps. Tev ir labi, tu veido plaukstošu demokrātisku sabiedrību, kurā viss spīd un laistās…

Taču „svētie gadi” beidzas. Tu gribēji arī tālāk līdz bezgalībai turpināt šo „sapņu lidojumu”, taču piepeši kaut kas mainās – tu arī pats nezini, kāpēc. Īpaši tas ir redzams, noraugoties uz jauniem cilvēkiem: parādījās „ziedu paaudze”, hipiji, pēc tam cilvēki vairs nevēlējās laist pasaulē bērnus, precēties. Daudzi, iepriekšējo grandiozo projektu vietā, sevi apmierina ar narkotikām. Par lidojumiem uz Mēnesi nevienam nav nekādas daļas. Zvaigznes nevilina kā agrāk – kāds mums no tām labums?

Nemanot cilvēce ir zaudējusi nākotni. Kāpēc? Kāds ir iemesls? Mēs ar jums zinām: cilvēki realizējuši, izsmēluši līdz galam savu ego. Rezerves izsīkušas.

Tāpēc šodien mēs it kā veļamies atpakaļ. Tas pats egoisms, kuru mēs tā lolojām un saudzējām, sāk mūs aprīt: mūsdienu ēdiens nodara kaitējumu, pakalpojumi un serviss pasliktinās, veselības aizsardzība pelna naudu, ignorējot veselību, valdības izspiež no iedzīvotājiem pēdējo sulu. Ekoloģija – spilgts vienaldzības piemērs: mums vienalga, kas paliks mūsu bērniem un mazbērniem, ņemot vērā, ka daudziem nemaz nav bērnu. Ja tā turpināsies, nākamajā paaudzē bezbērnība iegūs patiešām masu apmērus, tā kļūs liela mēroga parādība.

Tādā veidā ego aprij sevi pašu „septiņu bada gadu” garumā. „Bads” šajā gadījumā ir ļaunuma apzināšanās tajā egoismā, kuru mēs lolojām „septiņu svēto gadu” gaitā. Un lai gan mums vēl ir kur krist – pasaules karos un citās katastrofās – taču, neskatoties uz to, šodien var izdarīt kopsavilkumu un forsēt „iziešanu no Ēģiptes”. Viss ir atkarīgs no mums.

Taču šeit neiztikt bez ciešanām, bez trimdas sajūtas. Turklāt „trimda” ir Radītāja trūkums manī, mūsos. To sajust var tikai tad, kad esam izsijāti, atsvešināti, sašķelti, nošķirti. Tad nobeiguma etapā mēs vēlēsimies apvienoties, par cik vienotībā spēsim rast jaunu spēku – dziļuma, augstāko spēku.

Kurš uz to ir spējīgs? Cilvēku saujiņa.

Lūk, tādu periodu mēs piedzīvojam. Mums ir iespēja paātrināt attīstību, novērsties no kļūmīgā ceļa, pirms tas novedīs pie nāvējošām ciešanām. Kā to izdarīt? To var novērst ar integrālās izglītības un kabalas zinātnes izplatīšanas palīdzību. Tāpēc šī zinātne arī tiek dota, pretējā gadījumā mēs varētu nepārtraukti attīstīties ciešanās. Kabalas zinātne paredzēta tieši tam, lai mēs virzītos uz priekšu paātrinātā ceļā, nevis saskaņā „ar sarakstu”, lai piesaistītu gaismu, kas atgriež pie Avota un negaidītu, kad atnāks nelaimes.

Taču atkārtoju: pašas ciešanas tomēr ir nepieciešams izjust, pie tam ikvienam. Rodas jautājums, kad mēs kļūsim gudrāki, lai materiālās ciešanas spētu ievirzīt mīlestības ciešanu gultnē? Kad vēlēsimies mīlēt, veikt atdevi, apvienoties? Tas ir atkarīgs no mūsu izplatīšanas darbiem un no tavas uzmanības, uztveres spējas.

Jautājums: Tātad, lai cik pūliņu ieguldītu, nelaimes arvien pieņemsies spēkā?

Atbilde: Nē. Tās kļūs arvien kvalitatīvākas. Tu pieņemsi tās saprātīgi, apzināti, Tās „pasaldināsies”, pie nosacījuma, ja tu savienojies ar grupu tās centrā.

Un tad tās tu pieņemsi tāpat arī hasadim gaismā, proti, tās jau vairs nebūs nelaimes. Būtība ir tajā aspektā, ka tev nepieciešams ieņemt zāles, taču tagad to rūgtums tiks paslēpts zem salda apvalka.

No nodarbības: no Bāla Sulama raksta „Zemes mantošana”, 06.10.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →