Monthly Archives: decembris 2013

Tikšanās zem 49 vārtiem

Ja cilvēks savā ceļā nepārvar mazus šķēršļus, tad viņš nenonāks pie liela traucēkļa. Tas mazais šķērslis viņam izraisīs sajukumu un putros viņu, līdz viņš spēs virs tā pacelties.

Atrasties zem 49 nešķīstības vārtiem nozīmē būt zem tiem apglabātam, tas nozīmē iziet caur 48 šķīstības vārtiem! Es pārvaru katrus no nešķīstības vārtiem un tādā veidā sasniedzu nākamos, daudzkārt augstākus vārtus. Pareizāk sakot, daudzkārt zemākus, jo tie ir nešķīstības vārti. Taču esmu spiests pārvarēt iepriekšējos vārtus. Ja neprotu veikt 1. klases uzdevumus, mani nepārcels uz 2. klasi. (vairāk…)

Tiekties pēc garīgās pilnības, mērojot Radītāja ceļu

Bāls Sulams, grāmata „Shamati”, 26. raksts „Cilvēka nakotne atkarīga no viņa pateicības par pagātni”: Tikai maziskais var redzēt Radītāja dižumu. Cik lielā mērā cilvēkam dārga kāda lieta, atbilstoši tam viņš arī vērtē tās svarīgumu. Ja viņš var novērtēt Radītāja attieksmi pret viņu attiecīgi tai nozīmei, kādu viņš piešķir garīgajam darbam, tādā pašā mērā viņam jāpateicas un jācildina Radītājs.

Mūsu pamats ir polārs Radītājam. Divas vēlmes – saņemošā un atdodošā – pretējas viena otrai: jo viena nāk no „esošais no nekā”, bet cita ir „esošais no esošā”. Tādējādi atbilstoši savam maziskumam cilvēks apzinās Radītāja augstumu. (vairāk…)

Svarīgākais garīgajā izaugsmē

Kongress Bulgārijā, 1. nodarbība

Jautājums: Mans dēls sāka studēt kabalu septiņpadsmit gadu vecumā. Kā jūs uzskatāt, vai tas nav pāragri? Viņš taču vēl nav izpratis, kas ir īsts, galējs egoisms, nav iestidzis komfortā līdz tādai pakāpei, lai no tā izietu…

Atbilde: Mums no sava egoisma nav jāatbrīvojas. Jūsu dēls var būt labs mazs pusaudzis, bet pēc tam kļūt par galēju četrdesmitgadīgu egoistu. Garīgajā izaugsmē tam nav nozīmes, jo šeit viņš sāk strādāt ar pilnīgi citām savām īpašībām – ar egoismu, kurš nostājas pret apvienošanos.

Cilvēks var būt liels egoists savā biznesā un citās lietās, taču tad, kad viņš ienāk grupā, tad sāk izpausties pilnīgi citādāk, ja saprot, ka runa iet par jaunu iekšējo izaugsmi. (vairāk…)

Ieliec šķirstā savienības apliecību

Un šķirstā ieliec liecību, ko Es tev došu. (Tora, „Iziešana”, „Truma”, 25:16)

„Šķirstā ielikt savienības liecību” – nozīmē labot savas sirds visslēptāko daļu, kurā būs saikne starp cilvēku un Radītāju visas radības centrālajā punktā. No šī punkta – tur, kur Radītāja īpašība un radījuma īpašība atrodas atkailinātā veidā, bez jebkādiem ietērpiem savstarpēji savienojas – sākas Visums.

Tas tiek dēvēts par liecību, jo Radītājs ir liecinieks, proti, Viņš apņemas, ka šis punkts, kas ietver sevī gan radījumu, gan Radītāju, nekad nesašķelsies divās daļās. Radītājs galvo, ka šis punkts nekur nepazudīs, neskatoties ne uz kādām apsleptībām un problēmām, kuras, protams, būs arī turpmāk.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 29.06.2013.

Avots krievu valodā

Dzīve smacīgā istabā, kurā mīt peles

Ikviens no mums atklāj, ka eksistē ļoti neparastā stāvoklī, kuru dēvējam par „mūsu pasauli” un dalām sevī un visā, kas atrodas ārpus mums. Es zināmā mērā sajūtu un saprotu sevi pašu un to, kas atrodas man apkārt. Šīs sapratnes un sajušanas attīstība tiek dēvēta par manu dzīvi. Es jūtu, kā mainos pats un viss esošais man apkārt – mainās visa pasaule.

Pēc tam es atklāju, ka šī pasaules uztvere ir atkarīga no manis un formējas manās sajūtās un apziņā. Sākot dziļāk pētīt faktorus, kuri nosaka manu uztveri, noskaidroju, ka tās pamatā atrodas egoistiskā vēlme baudīt. Tas ir, es uztveru iekšējo un ārējo realitāti, novērtējot to tikai attiecībā pret savu labumu: cik lielā mērā šī vēlme man nāk par labu vai par ļaunu. (vairāk…)

Kabalas uzdevums

Jautājums: Kāpēc jūs daudz veltāt laiku tam, kas notiek pasaulē un sabiedrībā? Vai tas arī attiecas uz kabalu? Kabala taču apraksta augstāko pasauli, nevis mūsu pasaules sabiedrību?

Atbilde: Bāls Sulams rakstā „Kabalas zinātnes būtība” definē kabalu kā „Radītāja atklāšanas metodiku cilvēkiem mūsu pasaulē” – tas ir, viņiem atrodoties dabiskajā (egoistiskajā) attīstības līmenī. Tieši audzināt viņus līdz tādam saiknes līmenim starp viņiem (izlabot vienotās dvēseles sašķeltību, Ādama grēkā krišanu), lai viņos atklātos Radītājs, ir kabalas misija un uzdevums. (vairāk…)

Sarežģītais ceļš

Garīgajā ceļā mēs pastāvīgi saduramies ar dažādām problēmām. Neviens nesolīja mums vienkāršu ceļu, jo strādājam pret savu būtību, pret savu egoismu un tas ir ļoti smags ceļš. Mēs nesaprotam, ko darām, tāpēc ka atrodamies egoisma centrā, turklāt visi spēki, kas labo ego, atrodas ārpus tā un tiek dēvēti par Radītāju. Mums jāpiesaista to darbība attiecibā pret sevi, lai tie izlabotu mūsu egoismu.

Taču, kādā veidā, atrodoties egoismā, iespējams lūgt tam pretējus spēkus izlabot egoismu? Tas nav iespējams, jo mēs nevaram darboties no ārpuses. Šim nolūkam tiek dots punkts sirdī, proti, minimāls kontakts ar ārējo spēku, ar Radītāju. Taču par cik šis kontakts ir ļoti mazs, punktveidīgs, mums tas ir jāattīsta.

Tāpēc egoisma iekšienē tiek radīta vesela sistēma: grupa, atbalsts, biedri. Tādā veidā mēs tomēr varam rast saikni ar apkārtējo spēku, kas mūs vadītu, mūs saturētu.

No TV pārraides „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 29.06.2013.

Avots krievu valodā

Garīgo kāpņu pamats

Radījuma mērķis, ja to definēt saskaņā ar atbilstošu darbību, ir saplūsme ar Radītāju. Taču atbilstoši rezultātam, tas ietver visa labuma sniegšanu radībām, saskaņā ar Viņa vārdu „Labs un labu Darošais”. Turpretī attiecībā pret radībām, mērķis tiek sasniegts labošanās ceļā no paša radījuma puses, lai Radītājam sniegtu prieku.

Rezultātā, visi šie trīs nosacījumi atklāsies vienotības punktā. Šis punkts komplektējas, „izpaužas” no dažādu daļu savienojuma, šīs daļas ir polāras, pretējas, svešas viena otrai. Tās, proti, cilvēki, neskatoties ne uz ko, pieliek pūles un strādā, vēloties savienot savas sirdis ar īpaša spēka palīdzību. Šis spēks ir „gaisma, kas atgriež pie Avota”. Tadā veidā mēs realizējam radījuma mērķi. (vairāk…)

Stingri stāvēt „uz vienas kājas”

Mēs nepazīstam savu būtību, tāpēc pastāvīgi kļūdāmies sevis novērtēšanā vienā vai citā virzienā, nepelnīti apsūdzot vai attaisnojot. Jāsaprot, ka mums nav nekādas iespējas saskatīt patiesību un vienīgā izeja – paļauties uz gaismu, kas atgriež pie avota.

Mūsu uzskati par sevi, par savām rakstura īpašībām, kuras patlaban mēs redzam kā skaistas vai arī ne ļoti pievilcīgas – pagaidām atrodas vēl ļoti tālu no patiesās sevis izpratnes, kura atklāsies, kad Radītāja gaismā mēs ieraudzīsim savu reālo dabu. Tikai tad mēs spēsim lemt, kas mūsos ir slikts, bet kas labs.

Pat lepnība nav lieka īpašība. Sacīts: „Lai lepojas mana sirds Radītaja ceļā”. Tas ir, mums jālepojas, jāpārvar šķēršļi, cieši jāstāv uz īstenības ceļa, neļaujot nevienam izsist sevi no sliedēm vai pazemot. Šajā gadījumā lēnprātība ir nevietā. (vairāk…)

Mūsu vienotība – stiprāka par ienaidniekiem

No grāmatas „Gaisma un saule”: Kamēr Israēls sarga sevī vienotību, tas gūst uzvaru pār visiem ienaidniekiem, kas pret to saceļas.

Ar to, ka saglabājam starp mums vienotību, mēs gūstam uzvaru pār visiem ļauniem spēkiem. Tie vairs nav nepieciešami, jo visi spēki attiecas uz vienu spēku, kuru izņemot, nav nekā cita un šis spēks ir labs un labu darošs. Taču kā labs tas tiek sajusts tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā cilvēks tiecas sasniegt šo labestību atbilstoši savai pakāpei, savām spējām.

Ja nē, tad tas pats spēks darbojas pretējā formā. Protams, šī spēka darbība jebkurā gadījumā ir laba un labu nesoša gan grēciniekiem, gan taisnajiem. Taču cilvēks, kurš no labestības tiecas uz pretējo pusi, sajūt šo spēku kā ļaunu. Šis ļaunums izpaužas dažādos veidos, atbilstoši tām īpašībām un vēlmēm, kuras viņam jāizlabo uz gaismas rēķina, tā ir gaisma, kas atgriež pie avota. Tieši gaismā viņš sajūt tumsu, gluži kā sikspārnis, kas apžilbis no saules gaismas, līdz ar gaili līksmi sagaida rītausmu.

No sagatavošanās nodarbībai, 13.10 2013.

Avots krievu valodā