Jautājums: Kas ir mūsu ego: sajūta vai racionāla uztvere?

Atbilde: Prātu var salīdzināt ar kinoteātra ekrānu – pašam par sevi tam nav satura. Piemēram, šodien tu manās acīs esi nekrietns un slikts, bet rīt, mainot stāvokli, es uz tevi palūkojos un redzu brīnumjauku puisi, no kura nāk pozitīvs starojums. Vai tad šīs „ainiņas” mums attēlo mūsu saprāts, mans „ekrāns”? Vai arī es tās projicēju? Mans ego, mana interese – lūk, kas „zīmē” man visus attēlus. Taču mēs to līdz galam neapzināmies.

Cita lieta ir nedzīvā, augu un dzīvnieciskā daba – tur mēs sevi uzskatām par objektīviem. Taču cilvēciskajā līmenī, starp mūsu attiecībām rodas jaunas, mainīgas attiecības. Vispār mēs neapzināmies, ka „zīmējam” saņemošās vēlmes personīgo pasauli visos līmeņos, bez izņēmuma.

Tāpēc, lūk, šī pasaule tiek dēvēta par „iluzoro” – patiesībā tā neeksistē. Līdzko tu attīrīsi savu ego no šīs pasaules uztveres, tā izzudīs. Un kas paliks? Nekas.

Taču kaut kas tomēr paliks?

Sāc veidot šo „kaut ko” jau patlaban. Sāc veidot jaunu pasauli. Viss ir atkarīgs no tā, ko tu „zīmē” savas uztveres ekrānā.

Jautājums: Taču, kā „zīmēt”, ja šie attēli acu priekšā momentāni materializējas?

Atbilde: Es iedomājos spēku, kas valda pār mani, mani aptver, vada, saputro, sūta pozitīvo un negatīvo. Visu šo situāciju, visu šo „burbuli”, kurā es atrodos, ir radījis šis spēks. Lai arī tas atgādina fantastiska sižeta filmu, taču tev kaut kas ir jāiztēlojas, jāstrādā ar savu fantāziju. Es iedomājos kādu telpu, kur darbojas spēks un spēku lauks. Es nevaru iztikt bez šīs trīsdimensionālās ilūzijas ar tās laika un kustības atribūtiem. Vēlos to vai nē, esmu tai piesaistīts.

Es iztēlojos spēku kā mākoni, kurā atrodos. Šis spēks uz mani iedarbojas no visām pusēm, visās detaļās, bez izņēmuma. Arī patlaban, par to domājot, patiesībā šis spēks liek man darboties. Un es esmu mierīgs: lai liek man darboties. Taču, kas man ir, izņemot šo aktivizāciju?

Jo citādi bez sava pielikuma atliek tikai pastāvīgi tiekties pēc labas sajūtas un līdz ar to it kā pateikties šim spēkam par labo vadību. Šis spēks radīja manī vajadzību pēc sajūtas, radīja manī saņemošo vēlmi, un es jūtos labi šī spēka pasaulē, tā varas ietekmē.

Tātad, nekas vairāk arī nav nepieciešams? Ar šādu attieksmi tiek radīta vesela epikūrisma filozofija. Tāpat arī austrumu metodikas seko „nirvanas” un miera virzienā. Šī pieeja īstenībā ir ļoti dziļa: pie tam šī pieeja bāzējas uz nevēlēšanos radībā ko sabojāt un nolādēt Radītāju. Tātad, man pastāvīgi jāizjūt laba sajūta un tāpēc pastāvīgi pūlos saglabāt mieru, pūlos priecāties par savu likteni, it kā mani uz to mudinātu ne egoisms, bet kāds augstāks nolūks.

Īsi sakot, Ābrams ar šo pieeju Babilonijā labi pastrādāja.

Bāls Sulams „Zemes mantošana”, 02.10.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →