Darbs ar savu egoismu pamatā ir cīņa pret lepnību. Viss iekārtots pakāpienu veidā un cilvēks neapzinās savu patieso stāvokli, darbības. Egoisms viņam to neļauj  redzēt, slēpjot no viņa gaismas darbības, it kā to nebūtu. Tāpēc mums šķiet, ka pasaule it kā griežas pati par sevi un tajā nav tā klātbūtnes, kas to vadītu, plānotu. Viss it kā brīvi griežas, no brīva prāta, bez jebkāda iemesla un mērķa.

Cilvēks, kurš atrodas pilnīgā tumsā, radis domāt, it kā viņš pats visu dara. Un tikai pateicoties saskarsmes lokam, viņam ir iespēja nostiprināties un nedaudz virs sevis pacelties, virs savas egoistiskās vēlmes, lai no malas palūkotos uz notiekošo. Tad viņš redzēs, ka ne viņš ir darbojies un visā notiekošajā nebija nekādu viņa pūliņu, plāna, patstāvības.

Tāpēc mēs pastāvīgi karojam par to, kurš valdīs: mūsu egoistiskā vēlme, Faraons – vai Radītājs. Šāda cīņa notiek vissmalkākajās situācijās un attiecībā uz visu attieksmi pret dzīvi. Vienīgi par to ikreiz notiek strīds starp nešķīsto spēku (klipu) un svētību.

Nešķīstā spēka pazīme ir lepnība, proti, kad cilvēkam šķiet, ka viņš pats būtu spējīgs visu veikt. Patiesībā viņam atliek tikai viena izvēle: katrreiz iekļauties pareizajā sabiedrībā. No visām miljardu iespējām, kas dzīvē rodas, neviena viņam nesniedz nekādu rīcības brīvību, izņemot vienu: vispirms iekļauties pareizajā apkārtējo lokā un tad, pateicoties tam, varbūt turpināt šo rīcību, bāzējoties uz to sabiedrību, kurā viņš ir jau „izšķīdis un izgaisis”.

Tikai šādā ceļā ir iespējams izvairīties no lepnības, iedomības, kļūdainām rīcībām. Tad cilvēks patiešām spēs ko izdarīt kā papildinājumu grupai, pievienoties Malhut, Šekinai. Turpretī vienkārši  rakņāties sevī un sevi sodīt – tas pilnīgi nelīdzēs. Tikai pateicoties iekļautībai apkārtējo vidē, pat vismazākā darbība kļūst jau garīga.

No sagatavošanās nodarbībai, 27.09.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →