Pakāpe avansa veidā

Bāls Sulams „Viens bauslis”: Kalpošana Radītājam un baušļu pildīšana iespējama tikai ar altruistisku nolūku (lišma), tas nozīmē – lai varētu sniegt patiku Radītājam. Taču viediem pieņemts Toru un baušļus studēt arī sevis dēļ (lo-lišma)), par cik, pateicoties tam, cilvēks nonāks pie lišma…

Sākotnēji mēs nevaram ar savu būtību „tāpat vien” pielīdzināties Augstākajam spēkam. Šis spēks ir pilnībā dodošais, turklāt mums, lai sasniegtu to pašu pakāpi, jāveic tam atdeve. Tāpat kā piemērā par viesi un saimnieku, ja es vēlos sasniegt labāko, absolūto stāvokli, tad man jāpielīdzinās radīšanas Avotam.

Saimnieks viscaur piestrāvots ar atdevi un mīlestību, un ja es vēlos sasniegt Viņa mūžības un pilnības  pakāpi, tad man jānonāk pie atbilsmes ar Viņu. Tas nozīmē – jāsniedz Viņam labpatika tāpat kā Viņš vēlas sniegt labpatiku man.

Šim nolūkam arī paredzēta kabalas zinātne – metodika, kas ļauj ar gaismas palīdzību, kura atgriež pie Avota, izsaukt to spēku, kurš mūs labo un, pateicoties tam, mēs sasniedzam īpašību līdzību ar Augstāko spēku, ar Radītāju.

Pirmais un vienīgais princips, kas droši ved uz nolūku atdeves dēļ, ir apņemšanās nestrādāt personīgo vajadzību labā, bet apmierināt tās tikai vitālas nepieciešamības ietvaros, citiem vārdiem, precīzi ievērot normu, kas nepieciešama, lai uzturētu savu eksistenci. Pārējā laikā cilvēks strādās sabiedrības labā, atbrīvojot apspiestos, un katras radības dēļ pasaulē, kura jūt vajadzību pēc atpestīšanās un labdarījuma.

Ņemot vērā, ka tas ir „pirmais un vienīgais” princips, nav vērts meklēt risinājumu vēl citur, par cik citu iespēju nav. Pie tam ir saprotams un neapšaubāms, ka, pirmkārt, cilvēkam ir jānodrošina sava eksistence, turklāt tiklīdz viņa pamatvajadzības ir apmierinātas, ar visiem spēkiem un līdzekļiem ir jārūpējas par tuvāko labklājību. Tāda ir pareizā atbilsmes forma Radītājam.

Nodrošinot savas vitālās vajadzības, cilvēks „piepilda” sevi nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā pakāpē. Šajos trijos līmeņos mums jālīdzinās dabai.

Turklāt cilvēciskā pakāpe, kas attīstījusies virs dzīvnieciskās, teiksim, simttūkstošu gadu garumā, vairs neattiecas uz ķermeni, šī visa pakāpe ir iekšējā. To nav iespējams saredzēt ar materiālu acu skatienu, tā atrodas prātā un jūtās, iekšējā attīstībā. Cilvēka iekšējai pasaulei jābūt vērstai uz atdevi tuvākajam.

„Dabas” iepriekšējās pakāpes atšķiras ar materiāla apstrādi, komunikācijas veidu. Turpretī cilvēciskā pakāpe aizmiglota, sajaukta, mums nesaprotama. Kas ir „cilvēks”? Reizēm, raugoties uz kādu, mēs sakām: „Tas nav cilvēks, viņš uzvedas kā dzīvnieks”. Taču kopumā mums nav precīza definējuma, skaidru ārējo pazīmju, pēc kurām varētu atpazīt īsteno cilvēku. Ar ko tieši viņš atšķiras no dzīvnieka? Kritēriji ir neskaidri.

Tāpēc, ja šodien mēs meklējam cilvēciskās pakāpes iekšējo izpausmi, tad dēvējam to atbilstoši nākamajam stāvoklim, atbilstoši mērķim, uz kuru tā virzīta. Šī ir tā forma, kas jāpārvērš, jāpielīdzina Radītājam un tad tā tiks dēvēta par „Cilvēku” (Ādamu). Taču patlaban tas ir tikai formāls apzīmējums, kas tiks ieskaitīts turpmākajos nopelnos.

Tātad pirmais princips ceļā uz mērķi – strādāt savā labā ne vairāk kā to prasa vitālās vajadzības, bet visā pārējā rūpēties tikai pa tuvākajiem. Šis līmenis patlaban atrodas tavu acu priekšā, un ja tādā veidā tu rīkosies saskaņā ar savu lēmumu, nepievēršot uzmanību citiem, neņemot vērā un negaidot viņu spriedumus, tad sasniegsi līdzību ar Radītāju.

Turklāt pamatrūpes par sevi arī ir rūpju daļa par tuvāko, pie nosacījuma, ja tu sākotnēji turies pie šāda nolūka. Tāpēc, ka „darbības beigas ir sākotnējā nodomā”.

No nodarbības: no raksta „Viens bauslis”, 22.09.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: