Gaisma, kas mani glābj un slīcina

Visu starpību starp nešķīstību un svētumu, trimdu un atbrīvošanos, tumsu un gaismu nosaka Radītāja klātbūtne, turklāt šī klātbūtne atkarīga no cilvēka. Saprotams, ka visi nosacījumi ir organizēti atbilstoši kopējai programmai un manai vietai sistēmā, taču ik brīdi man dota izvēles brīvība un spēja pārvērst tumsu gaismā.

Un, protams, vēl pēc mirkļa es no jauna iekritīšu tumsā, taču man jāpieliek pūles, lai nonāktu pie gaismas. Tiklīdz es sasniedzu gaismu, tajā pašā mirklī krītu tumsā, lai arvien no jauna paceltos augšup. Tādā veidā turpinās līdz visu noskaidrošanu un labošanu beigām.

Tādējādi starpība starp trimdu un atbrīvošanos ir nelielā piedevā: burtā „alef”, kas nozīmē Pasaules valdnieku (Alufo shel olam), Radītāju. Ja es iesaistu Viņu savā stāvoklī kā viņa cēloni, izņemot kuru nekā cita nav, saprotot, ka viss notiek, pateicoties tikai Viņa labestībai, turklāt man šādā veidā sevi ir jāizlabo katrā stāvoklī, tad Radītājs sāk manī valdīt atbilstoši manām izlabotajām vēlmēm, un es pārvēršu trimdu atbrīvošanā, bet tumsu gaismā.

Ja man neizdodas to veikt, tad es pagaidām atrodos sabojātā stāvoklī un man jāmeklē iespēja nostiprināties un sasniegt labošanos. Tas arī nosaka visu mūsu darbu. Nepieciešams vienam otru atbalstīt kopējā grupā, lai dotu iespēju strādāt un pacelt sevi no tumsas līdz gaismai, pateicoties tam, ka visu pievieno Radītājam.

Protams, ik mirkli no augšienes mūs grūdīs atpakaļ, liekot nokrist. To visu dara tā pati gaisma.

No nodarbības: no raksta no grāmatas „Shamati”, 20.09.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: