Jautājums: Jāuzņemas pilnīgi svešs, egoismam smags darbs un iedvesmojoties no grupas, jāpilda šis darbs visiem spēkiem. Pēc tam, nesasniedzot nekādu rezultātu, jāpiesaista lietai Radītājs kā palīgs un darbinieks un tikai pēc tam var saņemt rezultātu.

Kādā veidā darbības sākumā mēs varam atšķirt neprātu no drosmes un aprēķina? Kur ir šī robeža? Cik smagam jābūt darbam?

Atbilde: Šeit nepieciešams tas, kurš vada procesu un „uz vietas” var attaisnot vai noraidīt jebkuru detaļu, par kuras pielietojumu jāzina izpildītājiem. Viņi maksimāli savstarpēji apvienosies, vēl un vēl, lai rezultātā tomēr vērstos pie viņa.

Pasaule nevar iztikt bez „valdnieka”, bez viņa pārstāvja, bez uzticamības personām. Cilvēkam nepieciešams kāds līdzās, kurš zina vairāk, nekā viņš pats, kurš spēj saredzēt dzimstošās parādības un nospraust pareizos orientierus: „Lūk, tas nav domāts mums, taču turp mēs dosimies – un šajās robežās dariet to, ko uzskatāt par nepieciešamu”.

Līdzīgai hierarhijai ir jābūt pastāvīgi. Nav pieļaujams, lai kāda no mūsu grupām darītu to, kas ienāk prātā un rezultātā tā gūtu panākumus. Tai līdzās pastāvīgi iet egoisms un tai nepieciešamas arvien jaunas uztveres detaļas, arvien jauni analīzes etapi.

Diemžēl, nedomāju, ka šī atkarība no lielā ar laiku mazināsies. Guži otrādi, tā pieaugs. Es to zinu no savstarpējām attiecībām ar manu skolotāju Rabašu: jo tālāk es virzos uz priekšu, jo spēcīgāk man viņš ir nepieciešams, jo ciešāk man jāsatuvinās ar viņu.

Mūsu pasaulē lietas norisinās otrādi: pieaugot, bērns kļūst arvien patstāvīgāks, līdz pamet tēva mājas.

Turpretī šeit tā nav, šeit arvien vairāk pieslienies vecākajiem, jo viņi būtībā savieno tevi ar Radītāju, bez kura tev vienkārši nav iespējams tikt galā. Tāpēc šodien es mācos un pārņemu no skolotāja vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem…

No nodarbības par tēmu „Sukot”, 20.09.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Metodikas izplatīšana, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →