Pēc vakara atnāk jaunas dienas rīts

Jautājums: Kāpēc cilvēks katrreiz krīt arvien dziļāk? Kā viņš spēs sasniegt mūžīgo saplūsmi?

Atbilde: Ikreiz mēs krītam arvien dziļāk, jo mums atklāj arvien spēcīgākas, maziskākas, cietsirdīgākas egoistiskās vēlmes. Kā sacīts: „Jo augstāk cilvēks atrodas, jo lielāks ir viņa egoisms”. Mums nepieciešams iegrimt lielākā egoismā, lai strādājot ar to sasniegtu lielāku atstaroto gaismu. Nolaižoties arvien zemāk savās vēlmēs, mēs paceļamies arvien augstāk, pateicoties tam, ka labojamies – viens pret otru.

Citādāk nav iespējams, tādi ir pat materiālās fizikas likumi, ne tikai garīgas.

Kritums satur sevī datus par nākamo pakāpi, problēma tikai tajā apstāklī, ka krītot mēs zaudējam jutību un nespējam tos sajust. Ja mēs justu, ka, pateicoties kritumam, mēs saņemam, tad saprastu, cik jaudīgus instrumentus saņemam.

Lieta ir tikai tajā apstāklī, ka kritumā pārstāj strādāt visi sajūtu orgāni un mēs nevaram neko atklāt. Būtībā starpība starp pacēlumu un kritumu nozīmē, ka atnāk gaisma, dod mums jaunu attieksmi pret savu egoismu un Radītāju. Turklāt mums tikai jāsavieno vienā veselumā: Israēls (sava tieksme pēc Radītāja), Tora un Radītājs un tad mēs spēsim pareizi izmantot mums atklājušos egoismu.

Mainās mūsu attieksme pret to, kas atklājas krituma laikā un to dēvē par pacelšanos. Taču galvenais ir kritums, tāpēc ka tas nozīmē jaunu vēlmju atklāšanos, kurās mēs pēc tam sajutīsim jaunu pasauli – daudzkārt augstāku, apgarotāku, plašāku. Tas vienmēr notiek tumsas atklāšanās laikā, kā sacīts: „Un bija vakars, un bija rīts – viena diena”.

No nodarbības: no raksta no grāmatas „Šamati”, 13.09.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: