No Rabaša raksta „Mīlestība pret tuvāko”: Raugos uz mazu punktiņu, kas dēvēts par mīlestību pret tuvāko un domāju par to, ko es varu darīt, lai sniegtu prieku visiem pārējiem?

Un noraugoties uz cilvēkiem, redzu viņu ciešanas, slimības un katra personīgo sāpi, tāpat arī visas sabiedrības kopējās ciešanas, tas ir, karus starp tautām. Taču, izņemot lūgšanu, man viņiem nav ko dot un tas tiek dēvēts „pārdzīvot līdzi sabiedrības ciešanām”.

Mīlestība pret cilvēkiem un mīlestība pret Radītāju ir viens un tas pats, par cik atrodas ārpus ķermeņa, ārpus cilvēka egoistiskajām interesēm, tāpēc viņš starp tiem nejūt nekādu starpību. Tāpēc mums ir dots bauslis – mīlestība pret tuvāko, pret cilvēkiem. Ja esmu spējīgs sevi pastāvīgi pārbaudīt un visos stāvokļos, tas ir, visās savu vēlmju pārmaiņās, tad ļoti ātri sapratīšu, vai man piemīt šis bauslis, vai nē un katru sekundi spēšu sevi labot, lai ātri sasniegtu mīlestību pret tuvāko, kas praktiski ir tas pats, kas mīlestība pret Radītāju.

Es noraugos uz cilvēkiem un domāju, ko es varētu darīt viņu labā? Viņi prasa uzturu, ģimenes labklājību, naudu, varu, zināšanas – taču man nav nekā, ar ko varētu šīs vēlmes piepildīt. Pat ja arī būtu, vai man tas būtu jādara – vai tas ir pareizais ceļš? Vai šī pasaule ir dota, lai to labotu un uzlabotu materiālajā līmenī, organizējot sabiedrību materiālās labklājības sasniegšanai, vienkāršos ceļos? Mēs redzam, ka visi pūlas to izdarīt, taču neveiksmīgi. Kāpēc tādā gadījumā es piepeši gūšu labākus panākumus par citiem?

Vienīgais, kas mums jāizdara, jāsaprot, ka „nav neviena cita, izņemot Radītāju”. Pastāv tikai viens spēks, kas darbojas pasaulē. Mums tikai jāprasa Viņam, jāpalūdz, Viņš jāpārliecina, ka mēs patiešām gribam, lai Viņš iejauktos un izppildītu savu Radītāja darbu. Visas pārmaiņas, visi labojumi liek cerēt uz Viņu, bet mūsu uzdevums – tikai palūgt, raidīt lūgšanu, MA”N.

Tāpēc, laikā, kad mēs strādājam izplatīšanas darbā un tiekamies ar dažādiem cilvēkiem, sākot no maziem bērniem līdz tādiem, kas jau padzīvojuši, ir jāsaprot, ka mēs nedodam viņiem nekādus šīs pasaules materiālos labumus. Lai gan mēs organizējam visus iespējamos pasākumus un pulciņus, taču tās visas ir tikai ārējās, līdztekus notiekošās parādības un ja varētu bez tām iztikt, tad mēs to nedarītu.

Tikai tāpēc, lai radītu praktisku pamatu, uz kura realizējas Radītāja darbs, mums nepieciešams organizēt šādus materiālos ietvarus. Taču viss pārējais, pati darbība notiek tikai pateicoties lūgšanai, lūgumam, kā atbildes reakcija uz to sāk strādāt augstākā gaisma, kas atgriež pie avota un piepilda vēlmi.

Mēs nevaram saprast, kā mainās realitāte. Vai tā mainās atbilstoši kāda cilvēka materiālām darbībām, kuras kaut ko labo šajā pasaulē, vai arī atnāk gaisma, maina mūsu iekšējās īpašības un mēs redzam, ka pasaule ir mainījusies, kļuvusi labāka.

Visas darbības realizējas tikai ar lūgšanas spēku un pateicoties Radītāja palīdzībai, Viņa darbam, pārmaiņām, kas nāk no augšienes uz leju. Pagaidām mūsu lūgšana ies līdzās materiālām darbībām, taču pēc tam mēs redzēsim, kā ar Radītāja gaismu, „ar Viņa vārdu tiks radītas debesis” un zeme.

No sagatavošanās nodarbībai, 08.09.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks, Metodikas izplatīšana | Add Comment →