Pārejā caur pasauļu robežu

Nav iespējams izgudrot neko tādu, kas vēl neeksistētu dabā. Iespējams, analogs pastāv ne tajā materiālā, no kura mēs veidojam un ne tajā līmenī, taču tam ir jābūt. Visus piemērus, analoģijas mēs minam no dabā jau eksistējošā, jo nevaram izgudrot ko absolūti jaunu.

Tas principiāli ir neiespējams. Ir tikai viens jauns punkts visā Universā, kas „radīts no nekā” (ješ mi ain). Taču viss pārējais, izņemot šo „Sākotnējo radīšanas aktu” (Maase Bereišit), ir gaismas un tilpnes īpašību sastapšanās sekas, visi iespējamie to saikņu veidi. Tāpēc mēs varam ņemt piemērus tikai no šīm jau eksistējošām īpašībām un veidot to analogus.

Visam, ko esam izveidojuši mūsu pasaulē, proti, mūsu egoistiskajās sajūtās, kas dēvētas „šī pasaule”, piemīt zināmi analogi dabā. Ja mēs vēlamies turpināt mūsu attīstību tālāk, mācoties gudrību no dabas, tad mums jāatklāj sevī jauna redze, kas virzīta atdeves labā. Tad mēs paši spēsim realizēt arī atdeves piemērus.

Mēs nevaram augstāko īpašību piemērus ņemt no šīs materiālās pasaules, tāpēc visa zinātniskā attīstība beidzas uz robežas starp mūsu pasauli un augstāko pasauli. Turklāt pirms vēl zinātne sevi izsmeļ – nonāk strupceļā mūsu materiālā vēlme baudīt. Visa mūsu attīstība beidzas uz noteiktas robežas, jo mēs vairs neatrodam jaunus piemērus, kurus varētu ņemt no šīs pasaules.

Galvenais, mums zūd jebkāda vēlēšanās tos meklēt, lai izmantotu saviem jaunajiem izgudrojumiem un ar to palīdzību virzītos uz priekšu materiālajā attīstībā. Mēs atrodamies uz pārejas – uz jaunas garīgās vēlmes atklāšanas sliekšņa.

No nodarbības: no raksta „Radīšanas noslēpums”, 21.08.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: