Visos svētajos rakstos – Torā, Praviešos, Talmūdā, Mišnā tiek runāts tikai par vienu: kā mums izprast savu būtību un kā, pūloties pakāpeniski virzīties pie Radītāja, Viņu atklāt, sasniedzot ar Viņu līdzību.

Visus mūsu pasaules fiziskos likumus var atklāt tikai atbilstoši līdzībai ar tiem. Mēs izgudrojam ierīces, ar kuru palīdzību mēs radām zināmu būtības imitāciju un to atklājam. Pie tam es nemainos, bet mainu ierīci.

Turpretī šeit es sevi mainu kā ierīci. Es esmu šī ierīce, kas pēta, kas manī ir pretstatā Radītājam. Ja manas vēlmes un tieksmes tādas ir patiesībā, tad es sāku saprast, kas man sevī ir jāmaina. Taču mainīt sevi pats es nevaru.

Viss mans darbs nozīmē redzēt atšķirības dziļumu starp mani un Radītāju un katrreiz transformēt šo starpību lūgumā, prasībā, lūgšanā. Ja mans lūgums patiešām ir īsts, tad es vēlos, lai Augstākais spēks/ gaisma mani izlabotu, es saņemu no šī spēka atbildi šo pārmaiņu sajūtas veidā sevī.

Garīgais darbs nozīmē, ka es pētu problēmu, kas saistīta ar manu pretestību Radītājam un virzību sasniegt lūgšanu. Tikko es pieprasīšu, palūgšu, lai tā vai cita īpašība manī patiešām mainītos un ja šis lūgums būs patiess, tad šī īpašība mainīsies. Augstākā gaisma pastāvīgi atrodas šeit un tikai gaida, lai no manas puses izpaustos pareiza, precīza vēlme to sasniegt.

Nav nekā cita! Mūsu pasaulē viss nosaka tikai to, lai mēs izveidotu sabiedrību, kurai būs pietiekami tikai ar vitāli nepieciešamo, turklāt visam mūsu darbam jābūt virzītam uz personīgo izlabošanos. Tad mēs pacelsimies līdz Radītāja līmenim.

No TV pārraides „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 24.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →