Monthly Archives: oktobris 2013

Par „labām zīmēm” ceļā

Līdz tiks sasniegta galīgā labošanās, cilvēkam nedrīkst sev ticēt un uz sevi paļauties. Viņam pastāvīgi ir jāatrodas augstāku tilpņu/ vēlmju ietekmē, tās tikai ir jāpēta, pakāpiens aiz pakāpiena, pie tām „jāpielipinās”, nepaļaujoties uz savu personīgo „iestrādi”.

Mēs mērojam ceļu tikai ar ticību, kas augstāka par zināšanām, tas ir, tikai saplūsmes ar augstāku pakāpi līmenī. Vienīgi no turienes var smelt un tekošajam stāvoklim piesaistīt pareizas atbildes un pareizas zīmes. Princips „vadies tikai no tā, ko redzi” attiecas uz sabojātajām vēlmēm, bet lai turētu kursu ar ticību, kas augstāka par zināšanām, man ir jāpielipinās augstākai pakāpei.

Ikviens var sevī atrast „zīmes”, kas apstiprina viņa taisnību. Taču tas ir aizliegts. Prāts šeit nestrādā, un es to neiesaistu. Pat kabalistu skaidrojumi paredzēti tikai tam, lai mūs satuvinātu ar garīgajiem jēdzieniem, vairotu zināšanas, taču autentisko atbalstu, īsto apstiprinājumu var rast tikai augstākajā, kad atceļu savu sapratni un apbruņojos ar augstākā saprātu.

No nodarbības: no Zoar Grāmatas, Priekšvārds, 17.09.2013.

Avots krievu valodā

Vieta Radītāja atklāsmei

Jautājums: Sacīts: „Un lai uzceļ šķirstu no akācijas, divarpus elkoņu garumā…” No kurienes nāk šāda rasējumu precizitāte? Kas ir zelts, ar kuru apliek zelta kroni gan no ārpuses, gan iekšpuses?

Atbilde: Runa iet par 10 galvenajām sefirot, katrā no kurām ir savas 10 sefirot, bet tajās – savas utt. Tās dalās noteiktās īpašībās, kombinācijās, savstarpējās saiknēs.

Pastāv nedzīvā, augu, dzīvnieciskā daba un cilvēks – daļas, kuras piedalās procesā, kurā pielīdzinās Radītājam. Katrai no šīm daļām jāsastāv no savām pamatīpašībām. Pieņemsim, koenam obligāti ir jābūt precētam. Ir jābūt zināmiem košera dzīvnieku veidiem,  proti, tiem jābūt ar šķeltiem pakaviem un noteiktu gremošanas sistēmu. (vairāk…)

Pēc vakara atnāk jaunas dienas rīts

Jautājums: Kāpēc cilvēks katrreiz krīt arvien dziļāk? Kā viņš spēs sasniegt mūžīgo saplūsmi?

Atbilde: Ikreiz mēs krītam arvien dziļāk, jo mums atklāj arvien spēcīgākas, maziskākas, cietsirdīgākas egoistiskās vēlmes. Kā sacīts: „Jo augstāk cilvēks atrodas, jo lielāks ir viņa egoisms”. Mums nepieciešams iegrimt lielākā egoismā, lai strādājot ar to sasniegtu lielāku atstaroto gaismu. Nolaižoties arvien zemāk savās vēlmēs, mēs paceļamies arvien augstāk, pateicoties tam, ka labojamies – viens pret otru.

Citādāk nav iespējams, tādi ir pat materiālās fizikas likumi, ne tikai garīgas. (vairāk…)

Atmosties jaunai dzīvei

Kas mainās, savienojot augstāko pakāpi ar zemāko? Rodas kopīgi garīgie organismi, parcufim, kurus mēs paši radām. Protams, šāda dzimšana ir iespējama, pateicoties tikai augstākajai gaismai, taču kā atbilde uz mūsu vēlmi.

Katrreiz, kad vēlamies pielipināties augstākajam, mēs liekam zemākajai pakāpei pielipināties augstākā  AHA”Pam un radīt jaunu formu, jaunu kopīgo parcufu augstākajam un zemākajam. Šis parcufs arī tiek dēvēts par dvēseli (Nešama). Mēs to radām paši. Radījuma materiāls ir, bet mēs pievienojam tam savu prasību, trūkumu. (vairāk…)

Mīlestības melodijas

Laikā, kad mēs dziedam melodijas, kuras uzrakstījuši kabalisti, vai lasām psalmus un citus kabalistiskos tekstus, jāsaprot, ka tie visi ir uzrakstīti saplūsmes ar Radītāju stāvoklī. Tāpēc tajos nevar būt skumju, pesimisma, darba smaguma sajūtas.

Viss, kas šķiet vājības, sirdēstu  izpausme, ir pilnīgi pretējas jūtas un nāk tieši no cerībām, tieksmes pie Mīļotā, gaismas, kas jau mirgo iztālēm, gluži kā pirms rītausmas.

Šīs melodijas var izklausīties minoriskas, skumīgas, tādas, no kurām nāk smaguma un nespēka sajūta, taču patiesībā tā nav. Šīs melodijas nāk no kaislīgas vēlmes, saplūsmes, prieka un uzticības. Pamēģiniet tās izdziedāt un sajust tieši tādā veidā.

Tas pats attiecas uz Psalmiem. Jebkuri, šķiet paši traģiskākie dzejoļi, ir Dāvida raudas par to, kā viņam nākas skriet prom no visiem, cik viņš ir vajāts un nīsts, Radītāja atstāts – tie visi uzrakstīti, atrodoties ļoti augstā saplūsmes pakāpē. Un mums jāpapūlas to sajust.

No sagatavošanās nodarbībai, 11.09.2013.

Avots krievu valodā

Raugos pasaulē un pārdzīvoju līdzi tās ciešanām

No Rabaša raksta „Mīlestība pret tuvāko”: Raugos uz mazu punktiņu, kas dēvēts par mīlestību pret tuvāko un domāju par to, ko es varu darīt, lai sniegtu prieku visiem pārējiem?

Un noraugoties uz cilvēkiem, redzu viņu ciešanas, slimības un katra personīgo sāpi, tāpat arī visas sabiedrības kopējās ciešanas, tas ir, karus starp tautām. Taču, izņemot lūgšanu, man viņiem nav ko dot un tas tiek dēvēts „pārdzīvot līdzi sabiedrības ciešanām”. (vairāk…)

Atbildīgie mirkļi

Ļauniem spēkiem nav nekādas gribas brīvības. Mums šķiet, ka kādi cilvēki vai tautas tīšuprāt nodara mums ciešanas, izdarot noziegumus vēsturē. Taču tas viss ir sistēmas darba tiešas sekas, šajā sistēmā, izņemot Radītāju, ir tikai viens elements, kuram piemīt spēja zināmā mērā ietekmēt sistēmu – tie esam mēs, kuriem ir iespēja patstāvīgam darbam, brīvai rīcībai, domai, nolūkam.

Tāpēc nevajag nevienu vainot. Radītājs ir labs un nes tikai labestību un pasaulē darbojas Viņa nodibinātie likumi, kurus nedrīkst pārkāpt. Sanāk, ka visā pasauļu sistēmā, visā Universā tikai mums vienīgajiem ir spēks, kas ļauj kaut ko mainīt realitātē.

Mēs atrodamies milzīgā gaismas, saprāta, gudrības, radījuma programmas okeānā, kā uz maza plosta. Un mēs varam šo okeānu ietekmēt tā, lai justos tajā droši, mierīgi, labi, bet varam izraisīt šajā okēnā briesmīgu vētru. Viss atkarīgs tikai no mums! (vairāk…)

Jautājāt? – Atbildu…

Jautājums: Vai jūs varat zinātniski paskaidrot, kādā veidā uz realitāti iedarbojas lūgums/ lūgšana par citu cilvēku? Kāpēc lūgšana ir it kā „īpaša” parādība?

Atbilde: Mēs visi atrodamies vienotā vēlmju tīklā un ja ar savām vēlmēm iekļaujamies viens otrā, savienojamies ar vēlmēm virs mūsu egoisma, vēlot otram labu kā sev pašam, tad, pieņemot sevī svešu vēlmi, varam izraisīt tās piepildīšanu ar gaismu, tāpēc ka vēlme ir sveša, bet labestīgs nolūks pret to ir mans un tas izsauc augstāko gaismu atbilstoši īpašību līdzības likumam.

Jautājums: Tad, kad tuksnesī tauta saņēma debess mannu, bija viens nosacījums: neatstāt krājumus rītdienai. Tie, kuri neklausīja un noslēpa savākto mannu, nākamajā dienā to atrada  sabojātu un pilnu ar tārpiem. Ja MAN ir lūgšana, apvienotā vēlme, pareizs lūgums Radītājam, tad kā kabala traktē šo nosacījumu?

Atbilde: Neatstāt krājumus nozīmē nedomāt par sevi. Neatstāt krājumus nozīmē ticēt Radītājam, atrasties atdeves īpašībā.

Avots krievu valodā

Ticēt Radītāja dižumam

Jautājums: Ko nozīmē ticēt Radītāja dižumam? Vai ticība ir instruments kā zinātniekam, kurš veic kādu eksperimentu pēc cita zinātnieka ieteikuma?

Atbilde: Mūsu pasaulē jēdziens „ticība” ir ļoti novazāts: „es ticu”, „es esmu ticīgs” utt. Kabalā šim jēdzienam ir pilnīgi cita nozīme. Ticiba ir sajūta.

Viss, par ko mēs runājam kabalā, ir divi spēki: saņemšana un atdeve, tas ir, vēlme un gaisma (šīs vēlmes piepildījums). Pie tam piepildījums formē vēlmi un pārveido to tādā veidā, kā studējam to četrās stadijās tiešās gaismas attīstībā. (vairāk…)

Dzīvnieciskā dvēsele vai gars

Jautājums: Kas ir dzīvnieciskā dvēsele? Kas ir gars?

Atbilde: Dzīvnieciskā dvēsele ir dzīvinošais spēks, kas atdzīvina mūsu ķermeni  tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku ķermeni.

Tās ir vēlmes, kurās eksistē mazumiņš gaismas, kas tās atdzīvina. Pie tam šīm vēlmēm nav nepieciešams ne ekrāns, ne ierobežojums, ne vēlmes atbilsme gaismai. Šīs vēlmes ir tik mikroskopiskas, ka gaisma var atrasties tajās ar ļoti vāju pagaismu. Tāpēc matērija arī eksistē.

Gars ir tā pati dzīvnieciskā atdzīvinošā dvēsele, kas pastāv visos radības nedzīvajos, augu un dzīvnieciskajos elementos. Proti, vienalga tā ir vēlme un vienalga gaisma.

Visos cilvēkos ir vēlme un gaisma, kas šo vēlmi uztur, nedaudz to baro un atrodas šajā vēlmē, neskatoties uz Pirmo ierobežojumu (Cimcum Alef). Tā arī ir dzīvnieciskā dvēsele vai gars.

No nodarbības krievu valodā par tēmu „Jautājumi un atbildes”, 25.08.2013.

Avots krievu valodā