Jautājums: Mans biedrs sadūrās ar nelaimju virkni, kas izraisa viņā sāpes un dusmas uz Augstāko spēku. Šajā situācijā viņam ir grūti turēties pie atdeves idejas. Kā viņam palīdzēt savienot likteņa triecienus ar mērķi? Kas šim nolūkam viņam pietrūkst?

Atbilde: Viņam pietrūkst pārvarēšanas spēks.

Nonākot nelaimē, es sāku sev pārmest pagātnes kļūdas un šaudos piemeklējušo nelaimju spīlēs. Tālāk attīstās nākamā ķēde:

1)    Vai es varu to visu „pārklāt” ar to, ka atzīstu augstāko vadību? Nelaimes taču ir „palīdzības solis pretī Radītājam”, kas paredzētas, lai es par Viņu padomātu, atcerētos, ka pat nelaimes atnāk no Viņa.

2)      Es saprotu, ka tās ir mērķtiecīgas.

3)      Es „ķeros” ne pie nelaimēm, bet pie mērķa, uz kuru tās mani ved.

4)      Es apzinos, ka tās mani virza uz augšieni, lai es virs tām paceltos un saplūstu ar Radītāju. Tāpēc, ka saplūsmē ar Viņu es sasniegšu vislabāko stāvokli, piebiedrošos Labestīgajam un Darošajam labu.

Tas viss man ir jāiziet. Un ja es nenonākšu nelaimē, mana vēlme, mans egoisms, mana būtība man nedos ne sekundi pārdomām par dzīves mērķi. Vai ir iespējams atmodināt egoismu bez nelaimēm?

No nodarbības: no raksta „Trimda un atbrīvošanās”, 14.08.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →