Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Kāpēc Radītājs mums atklājas caur izmisumu?

Atbilde: Izmisums ir ļoti labs stāvoklis, taču tam nav jābūt galīgajam. Aiz izmisuma jānāk risinājumam.

Izmisums ir tad, kad es raugos savās vēlmēs un redzu, ka neko nespēju izdarīt. Tas ir brīnisķīgi! Bāls Sulams raksta, ka cilvēka dzīvē nav labāka stāvokļa, kā tas, kad viņš jūt, ka neviens nekādā veidā viņam nespēj palīdzēt un viņš pats sev arī nē: vispār viss ir krahs. Šajā mirklī viņš sāk saprast, ka tikai Radītājs var viņam palīdzēt un tad viņam rodas patiesa vajadzība pēc Radītāja. Tāpēc izmisums ir brīnišķīga sajūta, tikai tai ir jābūt pareizi izveidotai.

Nepastāv kas tāds, kur mēs kaut ko izietu un tas būtu nepareizi vai lieks ceļā uz mērķi. Mūsu pūles mums dod pareizu nolūku, kā izturēties pret to, ko mēs izejam. Mums vienalga ir jāiziet tie paši stāvokļi, tikai pareiza attieksme pret tiem paātrina mūsu ceļu, mīkstina to, inversē. Taču jebkurā gadījumā atbilstoši modulim – tie ir tie paši stāvokļi un tu neko nevari izdarīt.

Tu biji kaut kāda daļiņa Bezgalības pasaules izlabotajā Malhutā. Šī Malhut sašķēlās daļās un tev kā neizlabotai daļai jebkurā gadījumā ir jāieņem vieta savā izlabotajā daļā. Tev nav kur likties! Tev no jauna jāsaņemas un sašķeltajā aplī jāieņem tā pati daļa. Šis aplis jau būs ar apziņu, ar 620 reiz lielāku izzināšanu kā iepriekš, taču tas būs absolūti tas pats aplis, tās pašas vēlmes (tās nepieaug), kuras vienkārši ieguvušas apziņu.

No 5. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 14.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Lūgšana un nolūks, Norises | Add Comment →