No pilnīgas bezspēcības uz pašrealizāciju

Kongress Sanktpēterburgā, 5. nodarbība

Jautājums: Kā neaizmukt no garīgā darba, kad jūti tukšumu? No vienas puses, tas ir nepatīkams, taču no otras puses, saprotams, ka tas ir pareizais virziens.

Atbilde: Vienīgā darbība, ko cilvēks var izdarīt – nostiprināt sevi pareizajā sabiedrībā. Tieši tas mums tiek dots. Es to daru, kā spēju, ar dažādu darbību palīdzību: fiziski, mehāniski, ar prātu, tikumiski, jutekliski – nav svarīgi, kādā veidā. Taču, ja nē, ja vērsties ar lūgšanu pie Radītāja, tad tas jau ir pavisam labi.

Tagad tev parādīs, ka tu vari atrasties starp biedriem, sēdēt starp viņiem, dziedāt ar viņiem kopā. Pēc tam atnāks vilšanās. Tad tu izpildīsi kādas citas darbības: iespējams, nevis dziedāsi, bet būsi kopā ar viņiem nodarbībās vai arī nē, taču kopā nodarbosies ar izplatīšanu.

Tu pastāvīgi vilsies, pastāvīgi jutīsi, ka ar to nav pietiekami, lai ar viņiem saplūstu un tādā garā līdz tam brīdim, kad it kā visu jau būtu izdarījis, – taču vienalga ir tukšums. Lūk, tad tu sāksi kliegt. Šeit pakāpeniski arī nonāksi pie nepieciešamības saplūst ar biedriem, taču tu pats neesi spējīgs to izdarīt, tāpēc ka to dara tikai Radītājs. Tas nozīmē, ka esi jau tu, viņi un Radītājs starp jums. Viss. Kāzas. Tādā veidā tas darbojas.

Tu redzi, ka ikvienā nosacījumā ir pakāpenisks negatīvā potenciāla uzkrājums, līdz tas izlaužas uz ārpusi. Katrreiz, kad tas izlaužas, tā pēdējais stāvoklis – absolūta bezspēka sajūta, kad nekas nespēj līdzēt, tikai lūgšana Radītājam. Ja tev jau ir iepriekšējā pieredze, tad ar šādiem stāvokļiem tu vari spriest, ka tie ir piemēroti momenti tavai realizācijai.

No 5. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 14.07.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: