Visu savu apzināto vēsturi cilvēks mēģina salikt puzli un redz, ka to salikt nespēj. Nekas nesavienojas, viss tikai nāk viņam par ļaunu un viņš dzīvo, nodarot ļaunumu citiem un jūt attiecībā pret sevi tādu pašu arī viņu attieksmi. Tūkstošu gadu garumā viņš pūlas savienot Universa antagonistiskās daļas, taču tās, protams, nesavienojas.

Jābūt savstarpējai ietekmei, savstarpējai iekļautībai kā puzlī, kad viena daļa ieiet otrā – brīvprātīgi, ar mīlestību, kā vīrietis sievietē. Tas arī tiek dēvēts par zivug (kopošanās). Taču tas var notikt tikai tad, ja viens otram ir kā papildinājums, katrs no mums attiecībā pret citu. Tādā veidā esam iekārtoti – miljardiem fizisko un garīgo iedobumu un izciļņu. Pie tam, n – dimensiju telpā, plaknē, neierobežotā plakņu daudzumā, kurā mums savstarpēji jāsavienojas vienā lodē.

Mēs pūlamies to izdarīt, nemainot savu būtību. Tāpēc, tikko mēs mēģinām savienoties, kaut kas it kā sanāk, taču pēc tam mēs atdalāmies vēl vairāk un tas noved pie ciešanām, problēmām.

Vēstures gaitā mēs redzam, ka mūsu egoisms noved mūs pie problēmām visās jomās. Taču to atklājot, mēs sākam saprast, ka dzīve veidota tikai uz apvienošanās, papildināšanas, savstarpējās iekļaušanās  pamatiem. Šajā līmenī mums sevi ir jālabo, izlabojot cilvēka ego. Un patlaban mums ir nepieciešams to obligāti realizēt.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kopīgā dvēsele „Ādams”, ZOAR | Add Comment →