Tempļa nopostīšana: neniciniet kritušos

Bāls Sulams „Trimda un atbrīvošanās”: Israēla tautas attīstība notika ātrāk salīdzinājumā ar citām tautām un tāpēc tai tika uzlikts pienākums pastāvīgi iet uz priekšu un ar visu precizitāti pildīt kabalas zinātnes norādījumus.

Taču tā neizdarīja to, bet vēlējās iesakņot savu šauro egoismu. Tautas spēki sašķēlās: daži sekoja aiz egoistiskajiem valdniekiem un augstmaņiem, bet daži – aiz praviešiem. Šāda sašķelšanās turpinājās līdz Pirmā Tempļa nopostīšanai…

Tempļu periodā Israēla tauta piedzīvoja garīgo uzplaukumu, izzinot visu Universa realitāti. Taču sašķelšanās nelika sevi gaidīt: ja viena tautas daļa vēlējās precīzi iet taisnu ceļu Augstākā spēka sasniegšanā, tad cita vēlējās izzināšanas augstumu vismaz nedaudz izmantot materiālās dzīves vajadzībām.

Tajos laikos dzīve bija ļoti smaga un nācās strādāt vaiga sviedros, lai nopelnītu sev iztiku. Bez tam, kari pastāvīgi ievāca asiņainu ražu, reizēm aiznesot sev līdzi vairākus tūkstošus dzīvību dienā.

Rezultātā tautai tas bija ļoti smalks moments – ikreiz lemt, vai drīkst izmantot garīgos spēkus, kas bija to rīcībā. Tas nebija viegli un tāpēc nav vērts klaji apsūdzēt visus tos, kas nogāja no ceļa. Toreiz cilvēki neatradās mūsu pakāpē un sadūrās ar visasākajām iekšējām situācijām, ar vismagākajām problēmām, kuras līdzsvarojās ar viņu zināšanu līmeni un līdz ar to viņi tās izlīdzināja, līdzsvaroja, lai varētu izdarīt brīvu izvēli.

Viņi neprata noturēties un principā tā bija ne tik daudz viņu vaina, cik vispārējā radījuma programma, kurā ielikta otrā Tempļa nopostīšana, četras trimdas un finālā galīgā atbrīvošanās, kuras sākumu mēs patreiz pārdzīvojam. Programma ir iepriekš noteikta, darbības beigas paredzētas sākotnējā nodomā un kabalisti par to zināja jau kopš senien laikiem.

Taču no otras puses, mēs tomēr nekrītam fatālismā.

Kopumā vajag uzmanīgi, delikāti izturēties pret to notikumu aprakstu, kas norisinājās tajos laikos. Nevar virspusēji dalīt tautu uz nevainīgajiem un vainīgajiem, uz sliktiem un labiem. Atkārtoju: runa iet par cilvēkiem, kuri atradās garīgajā izzināšanā un kuri saņēma atbilstoša spēka sirds apgrūtinājumu.

Jau procesa sākumā viss norisinājās Pirmā tempļa līmenī, kad tautas kopībā tika atklāta hohma gaisma. Šķiet, ja Radītājs ir atklāts, tad ko vēl vairāk vajag? No kurienes lai šādā stāvoklī rastos bezgoži? Un neraugoties uz to, vienam potenciālam atbilst cits un mēs mūžīgi balansējam gribas brīvības punktā.

Bāls Sulams raksta par „egoistiskajiem valdniekiem un augstmaņiem”. „Augstmanis” tajos laikos bija ne vienkārši lielmanis vai izcils pulkvedis, bet vadītājs, kas vadīja cilvēkus ar savu garu, proti, ar garīgo izzināšanu. Nerunājot jau par „valdnieku”…

Vārdu sakot, mēs šodien nesaprotam toreiz bijušās pretrunas un mums galvenais – nenicināt „kritušos”, kuri mums šķiet ļaundari.

Tā vai citādi, vispārējā programma ved visu pasauli uz pilnīgu atbrīvošanos, taču sākumā iesaista tās mazo daļu, kuru Ābrams izveda no Babilonijas. Tāpēc, pat ja Israēla tauta pieliktu milzīgas, heroiskas, neiedomājamas pūles, Templis vienalga tiktu nopostīts. Pazīmes sāka izpausties jau septiņdesmit gadus pirms kraha, taču apturēt procesu nebija iespējams, par cik attīstības programmai ir jārealizējas.

Līdz ar to, mums jāpieliek visi spēki cīņā par atdevi, pretojoties sašķeltībai un nošķirtībai. Viens neatceļ otru. Viss ir jāvērš uz atdevi, nevienu mazumiņu nedrīkst izmantot savā labā.

Tempļa laikos runa gāja ne par greznību, ne par mūsdienu labklājības līmeni, bet par to, lai ļautu tautai nedaudz mīkstināt smagos dzīves apstākļus, tas ir, ieguldīt kādu sevis mīlestības pilienu altruistiskajā tieksmē, pievienot tīri simbolisku un it kā pelnītu „desertu” minimālajai „devai”.

Taču šis piliens visu bojā un pārkāpj vispārējo kursu. Rezultātā tas vairs neved taisnā ceļā pie Radītāja, bet novirzās sāņus – lai arī nedaudz, taču rezultātā tas ir krahs.

Otrā Tempļa laikos sašķeltība kļuva vairāk redzama un noveda pie Romas kārtības nodibināšanas pār Israēla tautu.

Aprēķinam pastāvīgi jāatjaunojas un jākļūst arvien precīzākam. Pretējā gadījumā mēs nomaldāmies no ceļa, meklējam sev atbalstu ārējā sabiedrībā un to atvedam, lai uzvarētu savus „oponentus”, kuri vēlas iet iepriekšējo, sākotnējo ceļu. Tādā veidā Romas impērija arī sagrāba savā varā Israēlu, tā rezultātā, ka tautas daļa piekrita nedaudz nolaisties līdz egoismam un paņemt kādu daļu sev. Altruismā savas daļas vienkārši nav un pat vitāli nepieciešamo mēs saņemam tikai tāpēc, lai dzīvotu tīrā atdevē…

Šodien tauta ir tālu no līdzīgiem aprēķiniem. Kurš gan mūsdienās vaļsirdīgi runā par mīlestību un atdevi, par vienotību un atbalstu, par brālību un galvojumu? Gluži otrādi, cilvēks lepojas ar savu pārākumu pār citiem, dižojas ar spējām mīdīt kājām citus. Galvenais ir būt stipram. „Dūres spēks”, „augstmaņu spēks” – lūk, kas šodien valda pār cilvēkiem…

No nodarbības: no raksta „Trimda un atbrīvošanās”, 02.08.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed