Vienīgais mūsu atrašanās cēlonis šajā pasaulē ir pienākums savas dzīves laikā šeit atklāt Radītāju. Tādā veidā tiek definēta kabalas zinātne – Radītāja atklāšanas metodika radījumiem šajā pasaulē. Līdz brīdim, iekams visi radījumi atklās Radītāju, pastāvēs šī pasaule. Katrs no mums sajūt šādu realitāti, līdz atklās Radītāju visās savās vēlmēs. Tieši šim nolūkam eksistē pasaule.

Tāpēc rezultātā mēs nonākam pie darba, ko mums paredzējis Radītājs, proti, pie Viņa atklāšanas. Radītāja atklāšana ir mīlestības un atdeves īpašības atklāšana, kas pretējas mūsu būtībai, proti, tam, ko mēs redzam sev apkārt un atklājam sevī.

Radītāja būtības atklāšana ir iespējama tikai pēc personīgā pieprasījuma, nepieciešamības, vēlmes. Tāpēc nodarbojoties ar kabalu, cilvēks sāk just, ka viņam trūkst Radītāja atklāsmes, atdeves un mīlestības spēka. Vai var gadīties, ka man piepeši gribēsies mīlēt tuvāko, viņam atdot?

Vai iespējams, lai es gaidītu, ka visa mana darba, visu pielikto pūliņu rezultātā, es spēšu iemīlēt visus: nedzīvo dabu, augus, dzīvniekus, cilvēkus! Vai es varu sasniegt tādu vēlmi, lai nesavtīgi mīlētu visus, neņemot vērā sevi un savu tieksmi saņemt baudu? Kāda situācija, kādi apstākļi Radītājam ir jāorganizē attiecībā pret mani, lai es ko tādu vēlētos?

Nav iespējams iedomāties, lai tas notiktu. Es varu mīlēt tikai to, kas nes man baudu: zivis vai konfektes, ēdienu, seksu, ģimeni, naudu, varu, zināšanas. Taču nav iespējams iedomāties, ka es spēšu iemīlēt ko tādu, kas nenes man baudu.

Es jūtu savu vēlmi pilnīgi iztukšotu, nesaņemot tajā nekādu baudu un pat sajūtot ciešanas no tukšuma, niecības, vilšanās. Mans ego ir cietis, es jūtos iztukšots, visi mani plāni, kas nāk no manas iepriekšējās, egoistiskās būtības, ir sabrukuši. Es jūtu, ka man nav nākotnes manā vēlmē baudīt. Šis stāvoklis sliktāks par nāvi – visu cerību krahs, vienkārši necilvēciskas ciešanas.

Man kļūst saprotams, ka es nespēšu gūt nekādu labumu no šīs situācijas. Taču, ja,

neskatoties uz to, paceļoties visam pāri, es tomēr tiecos uz atdevi un mīlestību, uz rīcībām, kas vērstas tuvākā labā, tad šīs rīcības patiešām būs atdeves dēļ! Šādā gadījumā es varu būt pārliecināts, ka manai egoistiskai vēlmei šeit nekas neatkritīs. Es neceru uz atalgojumu nākotnē, bet domāju tikai par pašām rīcībām, kas virzītas attiecībā pret kādu citu un tur realizējas.

Manai godkārei nav jābarojas no tā, ko es izdarīju, gluži kā varonim, kurš lepojas ar to, ka sevi upurē. Tas arī ir atalgojums, un tas nav mazs. Tas ir, neviens nezina, ko es izdarīju un pat man pašam tas nav zināms. Man atņem visniecīgāko iespēju saņemt kādu kompensāciju savā egoismā. Tas arī tiek dēvēts par atdevi, pie šāda stāvokļa mums ir jānonāk.

Tas notiek pakāpeniski, pateicoties mūsos notiekošajām pārmaiņām. Patreiz šis galīgais stāvoklis mums šķiet ļoti abstrakts un neiedomājams, taču patiesībā tas ir ļoti iedvesmojoši. Atbilstoši tam, kā cilvēks virzās uz priekšu un atklāj nosacījumus, kas nepieciešami garīgai darbībai, viņš atklāj tajos iespēju pielīdzināties Radītājam, atrodoties tādā stāvoklī, tādā domā, vēlmē. Tieši ar šo spēku viņš valda un aptver visu radību.

Ja cilvēks sevī veic šādas iekšējas psiholoģiskas pārmaiņas un dod priekšroku baudai no atdeves, tad atklāj šo stāvokli. Turpretī visu pārējo mēs uzzinām jau uz vietas. Jebkurā gadījumā visa šī dzīve un visa šī pasaule jau iegūst jēgu.

No sagatavošanās nodarbībai, 02.08.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →