Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Visas pretrunas starp saņemšanu un atdevi tuvākajam ir tikai psiholoģiska rakstura. Tikai tad, ja vektors mainīsies no saņemšanas savā labā uz atdevi, cilvēks baudīs visu savu darbu bez daudzajām ciešanām.

Šodien, kad mēs ražojam daudz vairāk, nekā patiesībā katram ir nepieciešams, mūsu  dzīvei, pēc idejas, būtu jābūt dāsnai, pārpilnai un mierīgai. Ar tādiem resursiem mēs varētu atbrīvoties no visām nelaimēm un problēmām, saprotot, ka mūsu ķermenim nepieciešama tikai bāzes, dienišķi nepieciešamā deva, turpretī visas pārējās pūles mums jāiegulda līdzsvarā ar Dabu, ar Radītāju, Viņam pielīdzinoties. Lai ko Viņš mums atklātu, mums jātiecas sasniegt īpašību līdzība, saplūsme – lai arī egoistiska. Tāpēc, ka tādā veidā mēs iegūstam veselību, mieru, labas attiecības ģimenē utt.

Būtībā šeit, šajā pasaulē mums ir tikai viens līdzeklis, kā sasniegt mierīgu dzīvi, – ražot vitāli nepieciešamo, bet visu pārējo pārcelt uz garīgo sfēru. Pretējā gadījumā mēs nodarām sev ļaunumu, par cik „ražojam” tikai vienas problēmas.

Kāds tad būtu pareizais sadalījums? Pieņemsim, desmit stundas dienā mēs veltām garīgajam un laiku pa laikam pēc kārtas kādu stundu veltām materiālajām sabiedrības vajadzībām. Automatizācija pilnībā ļauj pāriet uz šādu režīmu.

Tad mēs redzēsim, ka mūsu pasaule patiešām pabeigusi iepriekšējo industriālās attīstības posmu un pārgājusi uz nākamo posmu, uz garīguma attīstību. Šāds būs finālais, izlabotais dzīvesveids šajā pasaulē: cilvēks dzīvo, nodrošinot nepieciešamo savai „dzīvnieciskajai pakāpei” un attīstot sevi uz cilvēciskās pakāpes – līmenī, kurā pielīdzinās Radītājam. Lūk, tas mums šodien ir jādara saskaņā ar evolūcijas procesiem un neko citu šeit neizdomāsi.

Tāpēc esošajā posmā mums arvien vairāk jāiekļaujas jaunas sabiedrības izveidošanas darbā, jāizveido jaunas attiecības, jauns cilvēks. Tad arī mēs redzēsim, ka atklājas visa tā bauda, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies un nespējām sasniegt iepriekšējos attīstības posmos. Tos sasniegt var tikai cilvēciskajā pakāpē, par cik to realizācijas formām ir jālīdzinās Radītājam.

Tas skaidri norāda, ka nav ko gaidīt jaunas baudas šajā pasaulē. Gluži otrādi, no šodienas un tālāk mūs gaida tikai vēl lielākas ciešanas, kuras vienalga liks mums pieņemt pareizo formu vai arī grimt nelaimēs. Un visas šīs nelaimes rezultātā izdarīs savu darbu – ar to līdzdalību mēs nāksim pie prāta un spēsim rast pareizus risinājumus.

No nodarbības: no raksta „Miers pasaulē”, 31.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →