Jautājums: Sanktpēterburgas kongresā bija skaidra sajūta, ka viss ir atkarīgs tikai no biedriem, viņi dara visu mērķa sasniegšanas labā, un mēs baudām šo stāvokli. Pēc tam Jūs sacījāt, ka, atrodoties šādā stāvoklī, mēs aizmirsām par Radītāju. Kur atrodas robeža starp biedriem un Radītāju? Kādas pūles mums patlaban ir jāpieliek, lai mūsu apvienošanās stāvoklim pievienotu Radītāju?

Atbilde: Jautājums nav vienkāršs.

Ja es uzskatu, ka Radītājs dara visu, tad ko tādā gadījumā dara biedri? Ja es uzskatu, ka Radītājs vada manus biedrus un caur viņiem iedarbojas uz mani, tas ir, es savienoju biedrus ar Radītāju, un es esmu pret viņiem abiem; vai arī es savienoju sevi ar biedriem, un mēs visi Viņu meklējam, taču mēs esam kopā, bet Viņš vēl neatrodas starp mums, tad, kādā veidā mēs varam šajā situācijā rast pareizo stāvokli?

Bāls Sulams raksta, ka lai pareizi virzītos uz priekšu, mums jāiedomājas vienlaicīgi vienlīdzīgu stāvokli (attēlā vienādmalu trijstūris): Radītājs, grupa, es. Mums jāsatiekas centrā, lai atrastu Viņu, sevi un grupu – visus kopā.

Tāpēc mums jāpūlas tiekties uz centru, lai visas šīs trīs sastāvdaļas mūsu apziņā pastāvīgi virzītos kopā: es, grupa vai Tora (or – gaisma), Radītājs.

Ik mirkli mums jājūt, ka arvien vairāk savstarpēji satuvināmies, līdz nonāksim šajā centrālajā punktā. Proti, garīgās attīstības nosacījums ir „Es = gaisma = Radītājs”, tas ir, kad šie trīs parametri manī ir vienlīdzīgi, proti, tas viss ir viens punkts.

No nodarbības krievu valodā: no raksta „Spieķis un čūska”, 21.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises | Add Comment →