Ja daudzās valstīs cilvēkiem uzdot jautājumu, vai viņiem ir cerība uz mieru, nav viegli pateikt, kāda būs godīga atbilde. Daudzi, labu gaidot, ir pilnīgi izmisuši un nezina, kas viņiem var līdzēt. Tas nozīmē vienlīdzīgi izturēties pret „mūsu pasaules lielajiem un mazajiem”. Izmisums pārņem visus, un mēs gluži kā būtu aizmirsuši elementāras lietas: dibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus, raudzīties nākotnē… Cilvēce nonākusi nopietnas problēmas priekšā un, acīmredzot, šai problēmai jānoved cilvēce pie kaut kāda atrisinājuma.

Taču pagaidām zūd cerība uz gaišu nākotni, nerunājot jau par mieru uz visas Zemes. Patiesībā „miers” (šalom) ir pilnība (šlemut).

Pagājušā gadsimta sākumā, tāpat arī tā vidū, pēc Otrā Pasaules kara beigām, bija lielas cerības sasniegt uzplaukumu, pat izlauzties kosmosā, lai sasniegtu zvaigznes. Taču tas viss beidzās ļoti ātri, un mūsdienās daudzi uzskatītu par labāku pat nedomāt par rītdienu. Šodien nav vairāk mērķa, kas piesaistītu cilvēkus. Bez mērķa cilvēks atkal pārvēršas dzīvniekā…

Mēs varam redzēt, kā cilvēce grimst, noripo no pašapziņas līmeņa, no pašcieņas, neskatories uz visu skaisto vārdu demagoģiju. Dzīves gars cilvēci pamet un lai gan visi iespējamie „pasaules saimnieki” ļoti baidās no šīs tendences, kas cilvēci atstāj savas bezpalības sajūtā, viņiem nav ko iedot cilvēkiem, lai viņi varētu nomierināties un justos apmierināti ar dzīvi.

Tas viss var novest pie lieliem sprādzieniem. Tāpēc, ka tad, kad cilvēkam nav ko zaudēt, viņš ir spējīgs uz visu. Turklāt viņam ir slikti ne tik daudz dēļ materiālajiem trūkumiem, kā dēļ tā, ka viņš ne ar ko nespēj apmierināt savu cilvēcisko vajadzību apzināties eksistences cēloni un mērķi.

No nodarbības: no raksta „Miers pasaulē”, 24.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →