Ja zagli atrod pie ielaušanās un tas tiek nosists, tad nav atriebēja viņa asinīm. Bet, ja tas noticis saules gaismā, tad viņš jāatriebj. (Tora, „Iziešana”, „Mišpatim”, 22:1-22:2)

Zaglis ir mūsu egoisms. Tas pastāvīgi mēģina ielauzties cilvēkā, sagrābt sev. Ja tas dara to neapzināti, tas ir, ja cilvēkam tas viss nav skaidri saprotams, tad cilvēkam ir tiesības nogalināt zagli, tāpēc ka tādā veidā viņš labojas.

Turpretī, ja tas noticis „saules gaismā”, tad tev nav jānogalina egoisms, tev tas ir jāizlabo un ja tu nepareizi pret to izturies, tad nokrīti no šīs pakāpes, tas ir, mirsti – tevi nogalina. Tāpēc tev nav tiesību nomirdināt savu egoismu, tāpēc ka tev ir jāizlabo zaglis – egoistiskā darbība uz altruistisko, nevis vienkārši jānogalina.

Pastāv divi lieli labošanās periodi vai divas daļas katrā no darbībām:

•    „nedari citam to, ko nevēlies, lai nodarītu tev”, – kad cilvēks no sava egoistiskā stāvokļa pāriet uz neitrālu  stāvokli;

•    „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, – kad to labestību, kuru vēlētos sev, tu jau dari otram cilvēkam.

Tāpēc, ja cilvēks darbojas „naktī”, kad viņš vēl nav gatavs īstai sevis izlabošanai, – viņam nav spēka, taču viņš cīnās ar egoismu, tad viņam ir tiesības to nogalināt, tas ir, vienkārši neitralizēt, – man šī egoisma nav. Turpretī, ja viņš darbojas „dienā”, kad viņam staro augstākā gaisma un tiek doti spēki, tad viņam ir jālabo egoisms, nevis jānogalina. Egoismu nogalinot, cilvēks neizpilda to darbību, ko var izpildīt un līdz ar to nomirdina sevi, tas ir, nokrīt uz zemāku pakāpi.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 20.05.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →