Kongress Sanktpēterburgā, ievadnodarbība

Jautājums: Mīlestība nozīmē draudzību, turpretī draudzība – mīlestību. Kāpēc starp vecākiem un bērniem ir mīlestība, taču nav draudzības?

Atbilde: Principā šodien nav ne viena, ne otra. Mēs atrodamies tādā paaugstināta egoisma stāvoklī, kad bērni un vecāki pārstāj sajust mīlestību viens pret. Mēs neesam vainīgi, vienkārši tā tas ir.

Šodien cilvēcē mainās daudzas lietas. Cilvēki nevēlas, lai viņiem būtu bērni, nevēlas dibināt ģimeni. Ir tādi, kas piekrīt dibināt ģimeni, taču nevēlas bērnus. Un otrādi, vēlas bērnus, taču nevēlas veidot ģimeni. Vispār viss nav kā vajag.

Manas jaunības laikā viss bija nedaudz savādāk. Turpretī patlaban es skatos uz jauniešiem un viņus nesaprotu – viņos mājo pilnīgi cita būtība. Tā ir krasa paaudžu maiņa, laika paātrināšanās un priekšā mūs vēl gaida daudz nopietnākas pārmaiņas.

Lieta tā, ka notiek vēlmju pacēlums, šīs vēlmes mūsos vēl nav atklāti izteiktas, taču jau atdalījušās no iepriekšējās pakāpes, tas ir, mēs arvien vairāk attālināmies no dzīvnieciskā līmeņa. Citiem vārdiem, mūsos arvien krasāk izpaužas cilvēciskā daba, cilvēciskais egoisms. Tāpēc mēs atdalāmies no iepriekšējā dzīvnieciskā līmeņa, un mums zūd dabiskie instinkti, kas virzīti uz ģimenes dibināšanu un bērnu audzināšanu. Šie instinkti iegūst ļoti nosacītu veidu.

Tas viss mūs noved pie tā, lai mēs labotos. Pagaidām cilvēki vēl atrodas jaunu, viņos mostošo vēlmju ietekmē, taču pēc tam viņi sāks tās apzināties, pie tam apzināties kā kaitīgas vēlmes. Kā lai to izlabo? Tikai labojot savu nolūku – strādājot ar kļūdām.

No nodarbības pirms kongresa Sanktpēterburgā, 11.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Kongresi, Norises, Vīrietis un sieviete | Add Comment →