Jautājums: Bērnībā man ļoti patika lasīt romānus un rezultātā manī radās kaut kāds ideālu, romantisku attiecību tēls. Kļūstot pieaugusi, es, acīmredzot, pūlējos šo ideālo tēlu īstenot dzīvē un pastāvīgi kļūdījos. Taču sanāk, ka šim tēlam nebija nekā kopīga ar to, kas man patiešām bija vajadzīgs.

Atbilde: Protams,  jo šie romāni ir pilnīgi izdomāti un neapraksta patieso iekšējo saikni. Viss mūsu darbs ir tajā, lai atbrīvotos no šiem maldīgajiem tēliem. Daba tīšuprāt liek mums aizrauties ar šiem romāniem, lai mēs viltos un atbrīvotos no šī apmāna, turklāt atbilstoši šim romānam uzzinātu, kā atklāt autentisko mīlestību. Pretējā gadījumā mums šādas iespējas nebūtu.

Patlaban mēs vēl atrodamies šo maldu varā, savu mākslīgo iedomu ielenkumā. Taču attīrot ārējo čaulu un pakāpeniski atklājot sevi, savas vēlmes un īpašības tīrā, „netto” veidā, mēs sasniedzam autentisku iekšējo saikni. Tā būs jau ne iemīlēšanās, bet īsta mīlestība, tāpēc ka mēs vēlēsimies savienot mūsu dvēseles atbilstoši katra garīgajām īpašībām.

Mēs sapratīsim, kādā veidā varam savstarpēji viens otram atdot. Viss mūsu prieks un pārdzīvojumi ir tajā apstāklī, ko es jūtu, kā piepildu savu dzīvesbiedri, bet viņa – mani: katrs dzīvo otrā.

No 198. sarunas par jauno dzīvi, 20.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment →