Līdz sašķeltībai pastāvēja tilpne, kas vēlējās saņemt gaismu atdeves dēļ (Ādams un Ieva). Taču šajā tilpnē bija viena vieta, kas dēvēta par akmens sirdi, kuru nebija iespējams izlabot. Augstākā gaisma tajā nespēja ienākt. Līdz turienei nenonāk pat apkārtējā gaisma! Taču, kā tādā gadījumā to var izlabot, jo tieši šajā akmens sirdī ir visa radījuma būtība.

Sanāk, ka manī ir tāda vēlme baudīt, kas pretēja Raītājam, augstākajai gaismai un kurā gaisma nespēj ienākt. Tāpēc, ka tas būtu pretrunā īpašību līdzības likumam, turklāt sacīts: „Likums ir dots un to nebūs pārkāpt!” Radītājs arī pats nepārkāpj savus likumus. Likums ir ieviests un atbilstoši šim likumam eksistē viss Universs, visa rabība.

Taču, ko tādā gadījumā darīt? Kā tomēr izlabot radījumu, padarot to līdzīgu Radītājam? Ja augstākā gaisma saskaņā ar ierobežojuma nosacījumu, formas neatbilstību nevar pat pieskarties akmens sirdij, tad kā radījums pieņems Radītāja formu? Radījums nekad nespēs to veikt, jo akmens sirds arī ir pats autentiskais radījums.

Tāpēc bija nepieciešama šķelšanās un vajadzēja saputrot radījumu, lai tas vēlētos saņemt atdeves dēļ, it kā tas būtu iespējams pat akmens sirdī. Tādā veidā Radītājs viņu maldina. Radījums iet uz šo darbību līdz pašām beigām, ar paļāvību un  uzticību. Augstākā gaisma sniedz viņam šādu sajūtu, izveidojot parcufu, kura galva attiecas uz Binu, bet ķermenis  – uz Malhut. Tāpēc savā galvā tas plāno izmantot visas savas vēlmes atdeves dēļ. Tā ir tīrā Bina, tīra atdeve un tāpēc tā nejūt, ka te ir iespēja kļūdīties – un kļūdās.

Tā pat nav kļūda, tā nebija atkarīga no radījuma, bet bija tīšuprāt dota no augšienes. Pateicoties šai sašķeltībai, notika savstarpēja Binas vēlmju iekļaušanās Malhut vēlmēs. Galvenais, ka tas dod iespēju turpmāk, izvēloties un izvelkot no turienes visas vēlmes, izņemot akmens sirdi, noskaidrot pašu šo akmens sirdi.

Tas ir ļoti delikāts moments, par kuru vajadzētu padomāt. Šajā aspektā ir viss „gaismas priekšrocības attiecībā pret tumsu” princips. Mēs noskaidrojam visas pirmās deviņas sefirot, visas to īpašības, izņemot akmens sirdi, kas atrodas zināšanās, egoismā un tāpēc tas mani neskar. Taču, ņemot vērā to, ka es noskaidroju visu, kas atrodas tai apkārt, es iepazīstu šo akmens sirdi, pateicoties tam, ka, vadoties no tās, iepazīstu Radītāju.

Šādā formā mēs veicam labošanos, nelabojot pašu mūsu vēlmi. Taču mēs atdalām, izvelkam no tās visu, ko tikai iespējams izvilkt un atstājam akmens sirdi tīrā veidā, netto, kurā jau neko vairs nevar izlabot. Šīs noskaidrošanas rezultātā mēs noskaidrojam akmens sirds formu, bet no tās – Radītāja formu un sasniedzam labošanās beigas.

No nodarbības: no Bāla Sulama vēstules, 02.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →