Gadās, ka cilvēks ir apveltīts ar kādu īpašu dvēseli, kas mudina viņu katru mirkli un liek turpināt darbu, neskatoties uz visu sirds apgrūtinājumu un jucekli. Taču, ja tas nenotiek, tad vienīgā iespēja noturēties uz šī ceļa – atrasties stiprā vidē, kas neļaus viņam aizbēgt un apbruņos ar ieradumiem, kas palīdzēs atgriezties pie pareizas dzīves.

Bez pareizas sagatavotības sevī, bez pieraduma uz iekšējo darbu, kā arī bez saiknes ar biedriem, kas uztur cilvēka saikni ar pirmavotiem, skolotāju, grupu, viņam nav ne mazāko iespēju virzībai uz priekšu un nav spēka, kas ļauj katru mirkli pareizi reaģēt uz notiekošajiem šķēršļiem. Tad sanāk, ka cilvēks vispār nepiegriež vērību šķēršļiem, vai arī aizturas tajos.

Pirmajā gadījumā viņam nav vajadzīgās jutības, viņš pazemina savu uztveri, lai nenokļūtu stiprā šķēršļu  ietekmē. Šādā gadījumā viņš nevirzās uz priekšu. Dzīve kļūst klusāka un mierīgāka. Tā vietā, lai saņemtu šķēršļus, piemēram, desmitreiz stundā, viņš tos sajūt dažas reizes dienā un ne vairāk. Līdz ar to tiek noteikts ātrums, ar kādu viņš virzās uz priekšu. Tas ir, viņš tīšuprāt sevi bremzē.

Vai arī pie tikšanās ar šķēršļiem, viņš ar tiem uzsāk cīņu, apsūdzot sevi un savu biedru vidi, skolotāju un vispār visu ceļu. Līdz tādai pakāpei, ka vispār var noiet no šī ceļa un visu pamest.

Nav viegli noturēt sevi, lai pieņemtu visus apstākļus, kas rodas, kā vēlamus un Radītāja sūtītus, izņemot kuru, nekā cita nav. Visi šie noteikumi ir optimāli mūsu virzībai uz priekšu un jautājums ir tikai tajā, kā pareizi uz tiem reaģēt, kā pareizi un ar pateicību tos pieņemt, lai ar to palīdzību virzītos uz mērķi.

Šim nolūkam nepieciešams intensīvs darbs, pacietība, katrreiz nepieciešama sagatavošanās, lai pārietu no stāvokļa uz stāvokli. Galvenais – samierināšanās, spēja saprast, ka visas atnākošās grūtības ir pareizie šķēršļi ceļā. Katrs cilvēks pasaulē saņem šādus šķēršļus un noskaidro: vai viņam ir vērts virzīties uz priekšu, pateicoties šādiem šķēršļiem, vai nē un kādā virzienā.

Ir tādi cilvēki, kuri jau sākuma ceļā pieņem sev zināmu attieksmi pret grupu, skolotāju, grāmatām, savu ceļu: pareizu vai nepareizu. Turpretī citi ir spiesti to ikreiz noskaidrot no jauna un spēj to mainīt. Tādā veidā viņi virzās uz priekšu.

No nodarbības: no Rabaša vēstules, 07.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →