Mēnešu arhīvs: augusts 2013

Evolūcijas garīgais posms

Bāls Sulams „Miers pasaulē”: Visas pretrunas starp saņemšanu un atdevi tuvākajam ir tikai psiholoģiska rakstura. Tikai tad, ja vektors mainīsies no saņemšanas savā labā uz atdevi, cilvēks baudīs visu savu darbu bez daudzajām ciešanām.

Šodien, kad mēs ražojam daudz vairāk, nekā patiesībā katram ir nepieciešams, mūsu  dzīvei, pēc idejas, būtu jābūt dāsnai, pārpilnai un mierīgai. Ar tādiem resursiem mēs varētu atbrīvoties no visām nelaimēm un problēmām, saprotot, ka mūsu ķermenim nepieciešama tikai bāzes, dienišķi nepieciešamā deva, turpretī visas pārējās pūles mums jāiegulda līdzsvarā ar Dabu, ar Radītāju, Viņam pielīdzinoties. Lai ko Viņš mums atklātu, mums jātiecas sasniegt īpašību līdzība, saplūsme – lai arī egoistiska. Tāpēc, ka tādā veidā mēs iegūstam veselību, mieru, labas attiecības ģimenē utt. (more…)

Es = gaisma = Radītājs

Jautājums: Sanktpēterburgas kongresā bija skaidra sajūta, ka viss ir atkarīgs tikai no biedriem, viņi dara visu mērķa sasniegšanas labā, un mēs baudām šo stāvokli. Pēc tam Jūs sacījāt, ka, atrodoties šādā stāvoklī, mēs aizmirsām par Radītāju. Kur atrodas robeža starp biedriem un Radītāju? Kādas pūles mums patlaban ir jāpieliek, lai mūsu apvienošanās stāvoklim pievienotu Radītāju?

Atbilde: Jautājums nav vienkāršs.

Ja es uzskatu, ka Radītājs dara visu, tad ko tādā gadījumā dara biedri? Ja es uzskatu, ka Radītājs vada manus biedrus un caur viņiem iedarbojas uz mani, tas ir, es savienoju biedrus ar Radītāju, un es esmu pret viņiem abiem; vai arī es savienoju sevi ar biedriem, un mēs visi Viņu meklējam, taču mēs esam kopā, bet Viņš vēl neatrodas starp mums, tad, kādā veidā mēs varam šajā situācijā rast pareizo stāvokli? (more…)

Garīgā darba sakne

Garīgā darba sakne nozīmē Radītāja darbību, vērstu attiecībā uz mums, pamata meklējumus. Tikko mums atklājas, ka Radītāja klātbūtne ir visapkārt, radot un veidojot katru stāvokli, būtībā no tā momenta mēs sākam savu apzināto un pārdomāto darbu. Šī sapratne un apziņa – augstāka par zināšanām, jaunajās vēlmēs, nevis tajās, kuras mums ir patlaban.

Tāpēc visa pacelšanās, mērojot atklāsmes pakāpienus, ir augstākās vadības izzināšana, noskaidrošana, ka tieši Radītājs bija organizējis un iztaisījis mums visu norisošo notikumu cēloņus. Atkarībā no tā, cik augstu mēs paceļamies pa izzināšanas kāpnēm, mēs arvien dziļāk atklājam savas saknes, atskatoties atpakaļ uz visu izieto ceļu un paceļoties līdz pašai Bezgalības pasaulei.

Ar katru reizi mēs uzzinām, ka katram notikumam bija daudz dziļāka sakne nekā mēs domājām. Katrai, pat nelielai darbībai un sīkam stāvoklim bija tūkstošiem dažādu iemeslu, kas saistīti vēl ar tūkstošiem citu svarīgu darbību, kas skar radības pašus pamatus. (more…)

Mūžīgais strīds?

Bāls Sulams „Miers pasaulē” : Piemītošās jums miera, žēlsirdības, taisnīguma un īstenības īpašības saduras un karo viena ar otru, pie tam, ne vien atsevišķu muļķu vidū, bet arī katrā cilvēkā.  Šīs četras kategorijas valda pār viņu, vienlaikus vai pārmaiņus un karo viņā – līdz pat tādai pakāpei, ka veselais saprāts nespēj nolikt viņus pa vietām un novest pie vienotas absolūtas saskaņas.

Neskatoties uz visām pūlēm, uz Zemes arī turpmāk valdīs nesaskaņas. Mums nekad nesasniegt mieru un līdzsvaru. Globālā pasaulē vairs nav iespējams atšķirt, kur un kādas īpašības ņem virsroku. Visi ir iekļauti visos, taču rezultātā mums nav nekādu cerību uz kopīgo pilnību un harmoniju. (more…)

Baušļa pildīšana vai ticība, augstāka par zināšanām

Baušļi ir darbības, kas paceļ mūs tuvāk Radītājam. Mēs arvien vairāk Viņam līdzināmies. Bauslis nozīmē, ka katrreiz kādu savas egoistiskās vēlmes daļu es varu izlabot uz atdevi un mīlestību, uz saikni ar citiem, uz ienākšanu garīgajā telpā. Viss, kas mums novēlēts, ir sava egoisma, savas ļaunās sākotnes labošana uz pretējo, pozitīvo.

Rakstā „Baušļi, kurus cilvēks noniecina” Rabašs raksta: „Vispirms nepieciešams izlabot vēlmi saņemt (avijut), lai tā nebūtu pārāk liela – tik lielā mērā, ka cilvēkam nebūtu iespējams ar to tikt galā. Tāpēc esam spiesti dot viņam (cilvēkam) mazāku vēlmi pēc baudas. Pēc tam, kad redz, ka var tikt galā ar mazu baudu, viņam tiek dota lielāka un tā tālāk.

Tas nozīmē, ka mūsu egoismu it kā sagriež „daļiņās”, kas mūsos pakāpeniski izpaužas un mēs varam šo egoismu izlabot pa daļām. Katrreiz notiek nakamās, arvien rupjākas, arvien smagākas egoisma daļas labošana uz altruismu, atdevi.  Tas tiek dēvēts par par baušļa pildīšanu. (more…)

Kam Tev šī nelaime?

Bāls Sulams „Miers”: Radītājam jautāja eņģeļi: „Kas ir cilvēks, lai Tu par viņu domātu? Kam tev šī nelaime?” Šeit var minēt līdzību par ķēniņu, kuram bija tornis, pilns ar visādiem labumiem, taču nebija viesu… Kāds tādā gadījumā var būt ķēniņam labums no šīs pārpilnības?

„Eņģeļi” ir dabas spēki, tādi paši, kā gravitācijas spēks, elektrostatiskie, magnētiskie spēki un citi. Viņu jautājums ir saprotams: „Ja visa realitāte ir Tavi spēki, tas ir, tavas izpausmes vēlmes attiecībā pret matēriju, tad kāds ir šīs matērijas labums no visa tā, ko Tu ar to dari, pārceļot to no stāvokļa uz stāvokli?”

Radītājs atbild: „Es vēlos radīt Cilvēku – tādu elementu sakausējumu, tādu pamatu kombināciju, lai no to savienojuma dzimtu kas jauns, kas nav tiešs Mans turpinājums”. (more…)

Zūdošā cerība uz mieru

Ja daudzās valstīs cilvēkiem uzdot jautājumu, vai viņiem ir cerība uz mieru, nav viegli pateikt, kāda būs godīga atbilde. Daudzi, labu gaidot, ir pilnīgi izmisuši un nezina, kas viņiem var līdzēt. Tas nozīmē vienlīdzīgi izturēties pret „mūsu pasaules lielajiem un mazajiem”. Izmisums pārņem visus, un mēs gluži kā būtu aizmirsuši elementāras lietas: dibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus, raudzīties nākotnē… Cilvēce nonākusi nopietnas problēmas priekšā un, acīmredzot, šai problēmai jānoved cilvēce pie kaut kāda atrisinājuma.

Taču pagaidām zūd cerība uz gaišu nākotni, nerunājot jau par mieru uz visas Zemes. Patiesībā „miers” (šalom) ir pilnība (šlemut).

Pagājušā gadsimta sākumā, tāpat arī tā vidū, pēc Otrā Pasaules kara beigām, bija lielas cerības sasniegt uzplaukumu, pat izlauzties kosmosā, lai sasniegtu zvaigznes. Taču tas viss beidzās ļoti ātri, un mūsdienās daudzi uzskatītu par labāku pat nedomāt par rītdienu. Šodien nav vairāk mērķa, kas piesaistītu cilvēkus. Bez mērķa cilvēks atkal pārvēršas dzīvniekā… (more…)

Mīkstas atsperes cilvēces progresam

Daba nemainās – mainās mūsu uztvere attiecībā uz dabu, tās atklāšanas pakāpe. Cilvēks mainās, kļūst gudrāks, saņem spēcīgākus un smalkākus izpētes instrumentus un tāpēc arvien dziļāk izzina dabu. Pati daba nemainās – mainās cilvēks un atklāj tajā jaunas parādības, jaunus likumus, īpašības, saiknes.

Realitātē nekas nemainās – visas pārmaiņas notiek tikai attiecībā pret mums. Cilvēks vispār neko nedara pats. Viņu pilnībā vada no augšienes, bez jebkādas līdzdalības no viņa puses, vai arī viņu vada ar viņa paša līdzdalību. Turklāt ar šo līdzdalību viņš var tikai paātrināt attīstību.

Taču paātrinot savu personīgo attīstību, tādā veidā es ietekmēju visu pasauli, tāpēc ka esmu lielas integrālas sistēmas integrālā daļa. Tāpēc visas pārējās šīs sistēmas daļas arī mainās kopā ar mani. (more…)

Tavās rokās radība, kas izjaukta rezerves daļās

Jautājums: Ko nozīmē būt par Radītāja partneri?

Atbilde: Sacīts, ka „Radītājs sāka radīšanas darbu, bet taisnie to pabeigs”. Mūsu uzdevums – paņemt visu, ko Viņš mums ir sagatavojis un pilnībā salikt kopā šo lego, visu puzli, atjaunojot Viņa sākotnēji radīto ainu. Tādā veidā mēs kļūstam Radītāja partneri.

Mēs saliekam kopā viņa radību, taču it kā atgriezeniskā formā. Savienojot visas radības daļas kopā, katrā detaļā mēs atklājam, no kurienes tā cēlusies un kāpēc radīta tieši tādā veidā, kādā veidā tā savienojas ar visām pārējām daļām, kas jādara, lai savienotos ar citām.

It kā mums priekšā atrastos izjauktas mašīnas rezerves daļu kalns, kuras haotiski sajaukušās. Un mēs nezinām, ar ko lai iesāk un kā savienot vienu detaļu ar otru. Taču šajā kalnā ir viss nepieciešamais, nekas netrūkst, izņemot prasmi uzzināt: kāpēc viss ir radīts tādā veidā, ar kādu mērķi, kas ar to visu ir jādara, lai šis mehānisms sāktu darboties? (more…)

Lielu satricinājumu priekšnojautās…

Viedoklis:  Pasauli gaida totāls haoss, civilizācija nonākusi pie pašiznīcināšanās fāzes, zemes dzīles ir izsmeltas, resursu noēšana sasniegusi kritisko punktu un iznīcina planetāro balansu – Zeme plosās, stihijas kļūst nemierīgas, saceļas ģeomagnētiskie un tektoniskie procesi, klimats „sagrīļojas”, laika apstākļi jau mainījušies, ekoloģija degradē, apdzīvotie reģioni pārvēršas tuksnesī, dzīves apstākļiem atbilstošā telpa samazinās, turpretī iedzīvotāju skaits pieaug. Pie šādiem apstākļiem trauslā pasaules kārtība ilgi nenoturēsies, mēs dzīvojam pēdējos miera gadus.

Tuvojas kārtējais vēstures lūzuma periods. Dabas stihiskie posti, ekoloģiskās katastrofas, bads un epidēmijas izraisīs nebijušu mērogu sociālos sprādzienus. Par nekārtību epicentriem kļūs blīvi apdzīvotās rūpniecības megapolises. Tuvojas Lielā tautu staigāšana. Desmitiem un simtiem miljoni klimatisko bēgļu ieplūdīs dziļāk Eirāzijā. Notiks rasu un tautu sajaukums. Tas norisināsies ar kara, pilsoņu un starpetniskajiem konfliktiem. Visi karos pret visiem. Tas būs katls, kurā pārkausēsies valstis, tautas un identitātes. (more…)