Kanālu attīrīšana priekš apkārtējās gaismas

Lai labotos, paredzēts noteikts laiks: „6000” gadu, – proti, ja vienkārši sekot kalendāram. 6000 gadu laikā mums jāpabeidz sava labošanās, taču mēs to varam pabeigt daudz agrāk, sagatavojoties. Tādā gadījumā tas tiks dēvēts par gaismas ceļu un „laika paātrinājumu” (ahišena), tā vietā, lai ietu dabisko attīstības ceļu (beito), ciešanu ceļu.

Tāpēc, ja mēs vēlamies sasniegt jaunus stāvokļus, tad pievelkam  sev gaismu, kas atgriež pie avota. Jāpārbauda, ar kādām materiālajām darbībām mēs pievelkam sev šo gaismu, kas veiks ar mums vajadzīgo sagatavošanos. Darbības pagaidām ir materiālas, jo mēs tās veicam egoistiskā ceļā. Taču, neskatoties uz savu egoistisko nolūku, mēs varam pievilkt labojošo gaismu, un tāpēc tā dēvēta par apkārtējo gaismu.

Ja mūsu sagatavošanās bija pareiza, tad uz mums iedarbojas gaisma, modinot mūs atbilstoši mūsu pūlēm. Šim nolūkam ikvienam ir jādarbojas biedru labā, demonstrējot, cik svarīgs viņam ir mērķis, cik liela ir viņa degsme un centieni to sasniegt. Pat ja viņš neizjūt lielu entuziasmu, viņam ārēji ir jāspēlē simtreiz lielāka iedvesma salīdzinājumā ar to, kuru sajūt sevī.

Turpretī tas, kurš to nedara – izdara noziegumu un sevi bojā. Viņš tiks izmests un apkārtējā gaisma ar viņu nestrādās. Apkārtējā gaisma iedarbojas atbilstoši saiknei, kas ir starp cilvēkiem. Turpretī cilvēks, kurš atbilstoši savām iespējām nemodina pārējos, atbilstoši apstākļiem, kas viņam piešķirti no augšienes, attālina no sevis apkārtējo gaismu.

Apkārtējā gaisma pastāvīgi atrodas kustībā, automātiski veicot aprēķinu, cik lielā mērā es izmantoju man dotos līdzekļus. Atbilstoši tam, es sev pietuvinu vai attālinu gaismu. Ja es sevi atveru pārējiem un cenšos viņus atmodināt, tad kļūstu par tādu kanālu, caur kuru apkārtējā gaisma var uz viņiem iedarboties.

Mēs sākam ar parastām mehāniskām darbībām, kurās nav nekā garīga. Taču, pateicoties tām, apkartējā gaisma sāk spēcīgāk caur mani strarot, un tādā veidā es mostos un modinu citus. Tādā veidā tas strādā. Mēs sevi gatavojam, pūlamies savienoties un savienošanās iekšienē saņemam jaudīgu starojumu un lielāku atklāsmi.

Viss atkarīgs no mūsu tilpņu sagatavošanās un jāsāk no attālinātām no garīgā, tīri materiālām lietām, uz kurām spējīgs ikviens, arī iesācējs. Pat ja viņš īpaši nesaprot, kas notiek un viņam ir grūti koncentrēties uz nolūku, tas nav svarīgi, tāpēc ka šeit tiek ņemts vērā „īpatnējais spēks”, kas atkarīgs no viņa ciešanām.

Bērni ir ļoti rosīgi un darbīgi un tāpēc ātri aug! Pēc tam cilvēku pārņem slinkums, dažādi egoistiski aprēķini un viņš pārstāj rosīties, viņš uzskata par labāku atpūsties, tāpēc arī pārstāj attīstīties. Tad, kad mēs sasniedzam šādu stāvokli, kad mums nepieciešama jau ne fiziskā, bet iekšēja, garīgā attīstība, tad mēs sākam palēnināt savu pārmaiņu ātrumu, līdz pilnīgi pārstājam attīstīties, nolemjot sevi uz nāvi.

No sarunas par sagatavošanos kongresam, 26.06.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: