No Bāla Sulama raksta „Gudrības augļi”: Zoar Grāmatā rakstīts par diviem biedriem, kuri atrodas vienā laivā un viens no viņiem piepeši sāka urbt tajā caurumu. Biedrs iesaucās: „Kāpēc tu urb caurumu laivā?!” Neprātis viņam atbildēja: „Kāda tev daļa, es taču urbju zem sevis!” Patiešām, viens cilvēks var visu sabojāt.

Materiālajā pasaulē šādā gadījumā mēs visi slīkstam, taču kas notiek garīgajā pasaulē?

Tāpēc cilvēkam ir aizliegts nošķirties no sabiedrības. Viņam nav tiesību lūgt par savu dvēseli, par sevi pašu, pat ja ar to vēlas sniegt baudu Radītājam. Cilvēkam jāraida lūgšana par visiem kopā.

Sākumā ir jāsasniedz mīlestība pret radījumiem un jau no šī stāvokļa sasniegsi mīlestību pret Radītāju. Proti, vispirms mums ir nepieciešams apvienoties un tikai pēc tam mēs varam pāriet pie nākošās darbības. Bez apvienošanās nav iespējama nekāda garīgā darbība.

Garīgā pasaule nepastāv pati par sevi, neatkarīgi no mums. Mēs to veidojam savās vēlmēs, attēlojot garīgās pasaules ainu uz baltās gaismas fona. Saprotams, ka mēs nevaram attēlot visu, kas ienāk prātā un esam ierobežoti ainā, kas jau potenciāli eksistē gaismas iekšienē. Mums pakāpeniski jānonāk pie atbilsmes gaismai, tai pietuvinoties, mērojot ceļu pa 125 pakāpieniem, kurus esam izveidojuši. Taču tieši mēs veidojam šos stāvokļus, mūsu vēlmēs. Tāpēc mēs neko nespēsim izveidot bez vienotības. Turklāt tas, kurš nav virzīts uz šo mērķi, – nav virzīts uz garīgo darbību.

Jebkura cita darbība pārvirza mūs uz dabiskās attīstības – „rezerves ceļu”, ilgo un grūto ciešanu ceļu, kas paredzēts, lai atgrieztu mūs pie atziņas par apvienošanās nepieciešamību.

No nodarbības: no Rabaša raksta, 05.07.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →