Ja tu izjūti ciešanas, tad tas ir rakstīts par tevi: „Muļķis sēž salicis rokas klēpī un pārmet sev”. Milzīga veiksme ir tad, ja tev ir spēcīga biedru vide, kas tevi atbalsta un kurā tevi nepārņem kauna sajūta, ka vari iekrist viņu rokās un pilnīgi paļauties uz viņiem. Tādā gadījumā tu neizjutīsi ciešanas, bet tūdaļ atklāsi pret savām ciešanām līdzekli, kurš ļauj visu situāciju vērst par labu.

Ja tu sev pārmet, tad tā ir zīme, ka neesi spējis precīzi noteikt, no kurienes pie tevis atnāca sāpes, kāda iemesla dēļ, no Kā un ar kādu mērķi. Tu esi aizmirsis, ka „Nav neviena cita, izņemot Radītāju” – „Viņš ir pirmais un Viņš – pēdējais!”. Turpretī tu iedomājies, it kā tu būtu izraisījis šīs sāpes un it kā pats esi pie tā vainīgs. Tāpēc arī tu sevi plosi.

Taču, ja visu notiekošo tu saistīsi ar Radītāju – ar labošanās procesu, nevis ar akla likteņa iegribām, tad pārstāsi sev pārmest un sliktas sajūtas acumirklī pārvērtīsi par līdzekli, kas ļauj pacelties augšup, izveidot saikni ar Radītāju, kurš šo situāciju tev ir sūtījis, lai tu rastu ar Viņu kopīgu saikni.

No nodarbības: no Rabaša raksta, 06.06.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →